Laiki mainās — bet Jēzū tie mainās pa īstam

(Mt 9:9-13) Jēzus, no turienes iedams projām, ieraudzīja muitnīcā sēžam kādu cilvēku, vārdā Matejs, un viņam sacīja: “Seko man!” Un tas piecēlies sekoja viņam. Reiz, kad viņš sēdēja tā namā pie galda, redzi, arī daudz muitnieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem pie galda. Farizeji, to redzēdami, sacīja viņa mācekļiem: “Kādēļ jūsu Skolotājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” Jēzus, to dzirdēdams, tiem sacīja: “Nevis veselajiem vajag ārsta, bet slimajiem. Bet jūs ejiet un mācieties saprast, ko nozīmē: es gribu žēlsirdību, ne upuri; jo es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.” 

1980. gadu pašā sākumā arī līdz mums Latvijā, toreizējā Padomju Savienībā, bija atnākušas jaunas vēsmas. Tās nebija tādas kā Rietumos 1960. gados, kur jaunieši protestēja pret Vjetnamas karu, studentu kustības satricināja Parīzi un daudzviet šķita, ka gaisā virmo sacelšanās. Mēs dzīvojām citā pasaulē — noslēgtākā, uzmanītākā, vairāk ierobežotā. Un tomēr arī pie mums kaut kas mainījās.

Mēs klausījāmies Radio Luxembourg. Viens otram magnetofona lentēs pārrakstījām pasaules līmeņa rokmūziķu jaunākos ierakstus (oriģinālus parasti kaut kā bija ieveduši jūrnieki). Mainījās arī ģērbšanās. Pie mums parādījās mode staigāt balinātos un pat mazliet ieplēstos džinsos, kuri paši par sevi jau bija gandrīz kontrabandas prece. Tas radīja spriedzi paaudžu attiecībās. Vecākie ļaudis kritizēja jauniešu muzikālo gaumi. Man pašam vēlāk atstāstīja, ka mans ārējais izskats reiz ticis pārrunāts draudzes valdes sēdē: es biju atnācis uz dievkalpojumu padilušos džinsos un ar tiem mugurā dziedāju baznīcas korī. Manai vecmāmiņai ļoti nepatika arī tas, ka mani mati bija mazliet garāki, nekā viņai šķita pieņemami.
Lielas politiskās aktivitātes mana loka jauniešu vidū vēl nebija sākušās. Atmoda vēl bija priekšā. Bet skolā mācītās sociālisma un komunisma idejas mēs jau bijām pilnīgi gatavi apšaubīt. Vēl nebija skaidrs, kā viss mainīsies, bet sajūta bija tāda: vecais vairs nepārliecina. Vecais vairs netur kopā. Tuvojas kaut kas cits.

Atskatoties uz to pēc gadiem, var arī pasmaidīt. Padiluši džinsi, garāki mati, čerkstošas magnetofona lentes — tas viss pats par sevi vēl nebija revolūcija. Un tomēr tās bija zīmes, ka viena pasaule sāk zaudēt savu pašsaprotamo varu pār cilvēku prātiem un sirdīm.

Bet, kad Jēzus saka, ka laiki mainās, Viņš to domā daudz dziļāk. Un Viņa laikā tie patiešām mainījās. Tā ir Viņa atbilde uz jautājumiem un kritiku, kas radās tāpēc, ka Viņa ierosinātā kustība neizskatījās pēc tā, ko cilvēki bija gaidījuši no Dieva valstības kustības. Šajā evaņģēlija vietā ir vairāki jautājumi, un uz tiem visiem Jēzus būtībā atbild: tāpēc, ka tagad viss ir citādi.

Kāpēc Viņš ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem? Tāpēc, ka citi tā laika reliģiskie vadītāji savu uzdevumu bieži saprata kā sevis pasargāšanu no visa, kas varētu viņus morāli vai garīgi aptraipīt. Viņi turējās tālāk no iespējamiem garīgas infekcijas avotiem. Bet Jēzus sevi redz kā ārstu, kas nācis dziedināt slimos. Ārstam nav jēgas palikt karantīnā. Tad viņš nekad neizdarīs savu darbu.
Kāpēc Jēzus un Viņa mācekļi neievēro ierastās gavēņa dienas, ar kurām Israēlā pieminēja tautas vēstures traģiskos notikumus, īpaši Tempļa nopostīšanu? Tāpēc, ka citas kustības, arī Jāņa Kristītāja kustība, gaidīja jaunās dienas atnākšanu, bet Jēzus ticēja, ka saule jau ir uzlēkusi. Viņi it kā aizdedza sveces, lai atcerētos iepriekšējās dienas gaismu tagadējā tumsā; Jēzus atvēra aizkarus, lai ielaistu gaismu, jo zināja, ka diena jau aust, pat ja citi to vēl neredz.

Trīs tēli, ko Jēzus lieto, visi rāda, cik neiespējami ir Viņa jauno darbu vienkārši savienot ar veco kārtību. Nevar apvienot bēres un kāzas. Kamēr svin kāzu mielastu, nevar vienlaikus dzīvot sērās.
Tāpat, labojot vecu apģērbu, nedrīkst uzšūt tam jauna auduma ielāpu, kas vēl sarausies. Kad tas saraujas, tas saplēš veco drēbi vēl vairāk, un caurums kļūst lielāks nekā iepriekš. Un jaunu vīnu nevar liet vecos ādas maisos. Jaunais vīns rūgst un vecie maisi pārplīsīs.

Nevajadzētu katra tēla detaļu pārāk precīzi piesaistīt jautājumam par Jēzus attiecībām ar sava laika jūdaismu. Kopīgā doma ir skaidra: jaunais un vecais šādā veidā nav sajaucami. Tas nenozīmē, ka vecais būtu slikts. Matejs uzsver, ka Jēzus nav nācis atmest, bet piepildīt. Tas nozīmē, ka ir uzaususi Dieva jaunā diena, un nakts laikam piemērotās paražas vairs nav vajadzīgas tādā pašā veidā.

Šīs jaunās dienas vidū sēž pārsteigts un pateicīgs cilvēks, kuru daudzi lasītāji gadsimtu gaitā ir uzskatījuši par pašu šī evaņģēlija autoru. Ja tas tā ir, tad Matejs, muitnieks, stāsta par savu aicināšanu tieši tajā evaņģēlija daļā, kur divu nodaļu garumā aprakstīti dziedināšanas brīnumi. Kāpēc?
Atbilde nav tālu jāmeklē. Ja senajā pasaulē tu biji muitnieks (un zināmā mērā tā tas ir arī mūsdienās), tev bija jāpierod, ka cilvēki uz tevi dusmojas. Mateja pasaulē muitniekus bez lielas šaubīšanās pieskaitīja grēciniekiem. Pirmkārt, tāpēc, ka viņi sadarbojās ar ienīstajām varām. Otrkārt, tāpēc, ka viņi bieži pelnīja paši sev, iekasēdami vairāk, nekā vajadzēja.

Iedomāsimies Mateja ikdienu. Tu sēdi savā mazajā, karstajā muitas būdiņā un gaidi, kad ceļinieki maksās nodevu, pārejot no vienas provinces uz otru. Ceļotājiem tas nepatīk, un arī tev droši vien ne. Dienu pēc dienas tu redzi dusmas, nepatiku un nicinājumu. Un tad kādu dienu garām iet jauns pravietis, kura solī ir dzīvība un kura sirdī ir Dieva valstība. Viņš apstājas un vienkārši saka: “Seko man.”
Matejam tas varēja šķist kā dziedināšanas brīnums. Pat vairāk — kā augšāmcelšanās. Evaņģēlijs saka, ka viņš piecēlās un sekoja Jēzum. Šis vārds “piecēlās” atgādina augšāmcelšanās valodu. Cilvēks, kurš sēdēja savā vecajā dzīvē, savā amatā un sliktajā slavā, pieceļas jaunai dzīvei.

Kā tad Jēzus un Viņa draugi varētu nesvinēt? Viņi atradās pašā Dieva jaunā darba vidū. Žēlastība izlija tur, kur citi bija pieraduši redzēt tikai grēku un nosodījumu. Tas aizēnoja pat Tempļa upurēšanas kārtību. Pravietis Hozeja sen bija sacījis, ka Dievs vēlas žēlastību, nevis upuri. Dievu neiepriecina reliģiska kārtība, kas saglabā ārējas formas, bet pazaudē cilvēku.

Laiki patiešām mainījās. Dieva jaunā pasaule dzima, un no šī brīža viss bija citādi.
Jautājums mums ir, vai mēs paši dzīvojam šajā jaunajā pasaulē, vai tomēr slepus atgriežamies vecajā, kur jūtamies drošāk. Vecajā pasaulē cilvēki tiek sadalīti kārtīgajos un nekārtīgajos, cienījamajos un apšaubāmajos, pareizajos un grēciniekos. Vecajā pasaulē reliģija var kļūt par drošu attālumu no tiem, kuri varētu mūs aptraipīt.

Bet Jēzus jaunajā pasaulē ārsts iet pie slimajiem. Līgavainis ir pie viesiem. Jaunais vīns prasa jaunus traukus. Muitnieks pieceļas un kļūst par mācekli. Žēlastība izrādās stiprāka par ierasto kārtību.
Tas nenozīmē, ka tradīcija nav svarīga vai ka ticībai vairs nav formas, kārtības un nopietnības. Bet tas nozīmē, ka nekādu formu un nekādu kārtību nedrīkstam padarīt svarīgāku par Dieva žēlastību, kas Kristū meklē un pieceļ pazudušo cilvēku.

Var gadīties, ka mēs tik ļoti sargājam vecos vīna maisus, ka nepamanām jauno vīnu. Var gadīties, ka tik rūpīgi lāpām veco apģērbu, ka negribam ieraudzīt jauno, ko Dievs dāvina. Var gadīties, ka esam tik pieraduši pie sēru sejas, ka neprotam priecāties, kad līgavainis ir mūsu vidū.

Evaņģēlijs šodien saka: Jēzū ir sākusies Dieva jaunā diena. Tā sākas tur, kur Viņš cilvēkam saka: “Seko man.” Tā sākas tur, kur grēcinieks pieceļas. Tā sākas tur, kur žēlastība kļūst svarīgāka par nosodījumu.

Laiki mainās. Bet Jēzū tie mainās pa īstam. Un mūsu aicinājums ir nevis atgriezties vecajā pasaulē, kur viss ir pazīstams, bet auksts, bet celties un sekot Kristum jaunajā dienā, kurai Dievs jau ir licis uzaust. 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kristīgā dzīve: žēlastībā, mīlestībā un sadraudzībā

(2Kor 13:11-13) Un beidzot, brāļi, priecājieties, pilnveidojieties, uzmundriniet cits citu, esiet vienprātīgi, dzīvojiet mierā, un tad mīlestības un miera Dievs būs ar jums. Sveiciet cits citu ar mīlestības skūpstu! Jūs sveicina arī visi svētie. Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem! 

Otrās vēstules korintiešiem pēdējais teikums ir viens no pazīstamākajiem teikumiem visās Pāvila vēstulēs. Patiesībā tas ir tik pazīstams, ka daudzi cilvēki, kuri to dzird vai regulāri saka, pat neapzinās, ka tas nāk no apustuļa Pāvila rakstītā, un, ja viņiem vajadzētu to atrast Bībelē, viņi varbūt nemaz nezinātu, kur meklēt. Daudzās baznīcās un kristīgās kopienās tas ir kļuvis par ierastu lūgšanu vai svētības vārdiem. Tas apkopo ļoti daudz no tā, ko nozīmē būt kristietim. Tas cieši pievērš mūsu skatienu Dievam, kuru pazīstam Jēzū un caur Jēzu, Garā un caur Garu. Un tas bagāto praktisko nozīmi un bagāto teoloģisko nozīmi savij kopā elegantā lūgšanā. Nav brīnums, ka šie vārdi ir kļuvuši tik iemīļoti.

Ir vērts pie šī panta apstāties un palūkoties mazliet dziļāk, pirms ļaujam pazīstamajiem vārdiem vienkārši pār mums pārslīdēt un aizmirstam, ko tie patiesībā nozīmē. Sāksim ar to, ko tie saka par kristieti un kristīgu dzīvi.

Būt kristietim, protams, sākas ar žēlastību. Tas, ka mēs vispār esam tie, kas esam, ir tāpēc, ka dzīvais Dievs ir noliecies pie mums tīrā, nepelnītā žēlsirdībā. To Pāvils savā evaņģēlijā atgādina atkal un atkal. Bet mēs arī redzējām, īpaši šīs vēstules astotajā nodaļā, ka Pāvils vārdu “žēlastība” var lietot ne tikai, lai aprakstītu to, ko Dievs brīvi un mīlestībā dara mūsu labā, bet arī to, ko Viņš dara mūsos un caur mums. Vēl konkrētāk — lai aprakstītu to, ko Dievs darīja Maķedonijas draudzēs un caur tām, kad Viņš tās pamudināja dot dāsni, pat pāri viņu iespējām. Šai otrajai nozīmei ir stingrs pamats, jo pats galvenais, uz ko norādīja vārds “žēlastība”, bija Dieva pilnīgi dāsnā un sevi atdodošā mīlestība. Mums nevajadzētu brīnīties, ja tie, kuru dzīvi pārveido žēlastība, paši savukārt kļūst dāsni un sevi atdodoši cilvēki.

Tad kāpēc apustulis Pāvils runā par Jēzus — Ķēniņa un Kunga — žēlastību, nevis vienkārši par Dieva žēlastību? Tāpēc, ka par to viņš runāja jau astotās nodaļas devītajā pantā. Mudinot korintiešus dot dāsni, viņš kā piemēru minēja pašu Jēzu, kurš atstāja savas debesu esamības bagātību un mūsu labā izvēlējās kļūt nabags un pazemīgs. Mēs varētu to pateikt šādi: Jēzus ir tas, par ko kļuva dāsnais un sevi atdodošais Dievs. Jēzus iemiesoja Dieva žēlastību. Jēzū žēlastība kļuva cilvēciski redzama, kļuva par cilvēku, jo tieši tas žēlastībai bija jādara, lai tā pilnībā būtu pati par sevi — lai tā sevi atdotu pasaules labā. Tāpēc mēs pamatoti varam runāt par “Kunga, Ķēniņa Jēzus, žēlastību”, un mēs varam lūgt, kā Pāvils to dara šeit, lai šī žēlastība spēcīgi darbojas draudzes dzīvē. Ar to tiek apkopots vesels domas pavediens šajā vēstulē.

Bet aiz šī īpašā, darbīgā spēka un tam visapkārt ir “Dieva mīlestība”. Jaunajā Derībā Dieva mīlestība nav tikai viena no Viņa rakstura īpašībām. Tā ir pats centrs, pati Dieva būtība. Mīlestība, protams, ir dziļi personiska īpašība; varbūt pat jāsaka — visaugstākā personiskā īpašība, kāda vien ir. Un ir ievērības cienīgi, ka jūdu un kristiešu ticības apliecinājums Dievam, kurš ir mīlestības Dievs un vienīgais patiesais Dievs, ļoti skaidri atšķiras no vairuma citu seno un mūsdienu priekšstatu par Dievu. Senā pagāniskā pasaule noteikti neticēja mīlestības Dievam. Daži dievi un dievietes varēja izrādīt sava veida mīlestību pret atsevišķiem cilvēkiem, bet šī pasaule bija pilna ar nemieru un bailēm no pārcilvēciskiem spēkiem, kuri nebija mīloši, bet gan nepastāvīgi, ļaunprātīgi un tādi, kuri jāpielabina vai jānomierina. Neviena no daudzajām iespējām šajā ļoti daudzveidīgajā reliģiskajā pasaulē nerunāja par vienu Dievu, kura dziļākā būtība būtu mīlestība.

Tas nav īpaši pārsteidzoši, jo dzīves pieredze, kāda ir lielākajai daļai cilvēku, nebūt nav tīra un neaptumšota laime. Un, ja ir viens Dievs, kurš radījis pasauli, tad vairums cilvēku, kuri vispār nopietni domā par pasauli, varētu secināt, ka šis Dievs diez vai var būt mīlošs. Bet tas, pie kā jūdaisms turējās kā pie cerības un ko kristietība pasludināja kā beidzot piepildītu, bija ticība, ka vienīgais Dievs, kurš radīja pasauli, patiešām ir pilnīgi mīlošs Dievs. Un Viņš šo mīlestību parādīs, darbodamies pašā pasaulē — par milzīgu cenu sev pašam —, lai galu galā visu vērstu par labu. Uzlūkojot šo mīlošo Dievu un mācoties Viņam uzticēties un Viņu mīlēt pretī, pirmie kristieši atklāja, ka ir iekļauti jaunā garīgā dzīvē: bērnu uzticības tuvībā ar Tēvu, siltā drošībā, zinot, ka viņi ir mīlēti ar mūžīgu mīlestību. To Pāvils domā ar vārdiem “Dieva mīlestība”.

Bet tie, kurus šī mīlestība ir satvērusi un kuru asinīs, tā sakot, plūst Kunga Jēzus žēlastība, līdz ar to tiek savienoti ģimenē, kādu pasaule līdz tam nav redzējusi. Tā ir ģimene, kas nekādā ziņā nav balstīta uz miesisku vai etnisku izcelsmi vai radniecību. Tajā ir aicināts un gaidīts ikviens. Tas bija tikpat izaicinoši lielākajai daļai seno cilvēku, kā tas ir lielākajai daļai mūsdienu cilvēku. Tā ir ģimene, kas aicināta dalīties kopīgā dzīvē. Vārdu, ko Pāvils šeit lieto, — koinonia — var tulkot kā “līdzdalība”, “sadarbība”, “piederība”, “dalīšanās”, “kopība”, “sadraudzība” vai pat “savstarpēja apmaiņa”. Šī koinonia ir bijusi milzīgā spriedzē, kamēr Pāvils un korintieši centās izkārtot savas attiecības caur apmeklējumiem, vēstulēm, ziņām, baumām, bēdām, prieku, izmisumu un cerību. Tieši tāpēc, ka Pāvils dedzīgi tic, ka Dieva paša Gars darbojas gan viņa dzīvē, gan korintiešu dzīvē, viņš nevar viņus palaist vaļā. Viņš nevar vienkārši aiziet un dibināt citu draudzi kaut kur citur. Viņš nevar vienkārši baudīt laimīgās attiecības, kādas viņam ir ar viņa mīļajām Maķedonijas draudzēm. Viņam šīs lietas ir jāizcīna līdz galam. Viņam jāļauj sadarbībai, līdzdalībai un sadraudzībai izpausties visā pilnībā. Patiesībā, ja gribat zināt, ko “Svētā Gara sadraudzība” nozīmē praksē, tad lēna un nopietna Otrās vēstules korintiešiem lasīšana ir laba — kaut arī arī skarbi nopietna — vieta, ar ko sākt.

Tātad katra šīs trīskāršās dzīves daļa ir bijusi redzama vēstulē, kura tagad tuvojas noslēgumam. Bet Pāvils nav vienkārši devis īsu un glītu kristīgās dzīves kopsavilkumu — tās dzīves, kurā viņš un korintieši ir līdzdalīgi. Viņš ir devis pārsteidzoši īsu, tomēr pilnīgu priekšstatu par Dievu, kuram kristieši tic. Lai gan viņš šeit lieto vārdu “Dievs” kā vienu no trim, viņa izpratne par Jēzu un Garu citviet viņa vēstulēs — un arī tas, kā šajā izteikumā šie trīs tik dabiski nostājas kopā kā svētību avots — liek mums visu šo izteikumu redzēt kā aprakstu par vienu Dievu, kuru agrīnā Baznīca sāka pazīt trīskāršā veidā. Vēl paies vairāk nekā gadsimts, pirms teologi, ar lielu uzdrīkstēšanos, sāks lietot tādus vārdus kā “Trīsvienība”, lai īsi izteiktu to, ko Pāvils jau šeit pasaka. Bet, ja šādi īsi apzīmējumi nebūtu radušies, mums tie būtu jāizgudro, ja mēs vispār gribētu saprast, ko Pāvils šeit mēģina pateikt.

Tas ir bijis strīdīgs jautājums. Iepazīt vienīgo patieso Dievu Jēzū no Nācaretes un caur Viņu — krustā sisto un augšāmcelto —, un iepazīt šo Dievu un šo Jēzu Svētā Gara spēkā un klātbūtnē, nozīmē tik pamatīgu un dārgu sirds, dzīves, kopienas un uzvedības maiņu, ka daudzi no tās atkāpjas. Pat šķietami vienkāršie norādījumi, ko Pāvils dod draudzei vienpadsmitajā un divpadsmitajā pantā, paši par sevi ir ļoti prasīgi. Savstarpējie miera sveicieni dažiem Korintas draudzē varēja prasīt lielu piepūli. Bet Pāvils viņiem — un arī mums — neatstāj izvēles iespēju. Dievs, kurš sacīja: “Lai atspīd gaisma,” — citiem vārdiem sakot, Dievs, kurš ir gan radīšanas, gan jaunās radīšanas Dievs, gan derības, gan jaunās derības Dievs, — ir licis savai spožajai gaismai atspīdēt mūsu sirdīs, dodams Dieva godības atziņas gaismu Jēzus, Ķēniņa, vaigā. Kad šī gaisma ir sākusi apgaismot pasauli ap jums un ļauj jums visu un ikvienu ieraudzīt jaunā veidā, izvēle ir skaidra. Vai nu jums par lielu cenu jāiet tālāk šajā žēlastībā, mīlestībā un sadraudzībā, vai arī jāatkāpjas atpakaļ tumsā. 
Apustulis Pāvils rakstīja šo — savu visdziļāk personisko un no sirds nākušo vēstuli —, lai mudinātu korintiešus darīt pirmo (turpināt žēlastībā, mīlestībā un sadraudzībā). Viņš nevēlētos neko mazāk arī mums.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Vasarsvētki: spēks, kas nedominē

(Apd 2:1-13) Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā. Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja. Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Un visus piepildīja Svētais Gars, un viņi sāka runāt svešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi – dievbijīgi vīri no visām pasaules tautām. Kad šīs skaņas kļuva dzirdamas, daudz ļaužu pulcējās un visi bija lielā apjukumā, jo katrs dzirdēja viņus runājam savā valodā. Tie baiļojās un brīnīdamies runāja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilejieši? Un kā gan mēs viņus dzirdam katrs savā dzimtajā valodā? Partieši un mēdieši, ēlāmieši un tie, kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadokijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas apgabalos ap Kirēni, un ieceļojušie romieši – gan jūdi, gan prosēlīti. Krētieši un arābi, mēs visi dzirdam mūsu valodās viņus teicam Dieva varenos darbus.” Visi bija izbijušies un neziņā un cits citam jautāja: “Ko tas nozīmē?” Citi izsmejot runāja: “Tie ir sadzērušies jaunu vīnu.”

Vārds “spēks” cilvēkos bieži izraisa piesardzību. Pārāk daudz reižu pasaule ir redzējusi varu, kas pazemo, izmanto un pakļauj. Tāpēc nereti šķiet, ka spēks pats par sevi ir kaut kas bīstams. Taču Apustuļu darbos Vasarsvētku dienā mēs sastopam pavisam citu spēku.

Jēzus saviem mācekļiem saka: “Jūs saņemsiet spēku, kad Svētais Gars nāks pār jums” (skatīt Ap.d. 1:8). Šeit spēks nav vardarbība vai kontrole pār citiem. Tas nav cilvēka paša radīts pārākums. Tas ir Svētā Gara spēks – spēks, kas dara cilvēku dzīvu, patiesu un brīvu.

Ričards Rors (Richard Rohr) raksta, ka slikts spēks cenšas dominēt pār citiem sava labuma dēļ, bet labs spēks rodas tad, kad cilvēks pieskaras savam dziļākajam avotam Dievā. Tad cilvēks kļūst par dzīvu Dieva tēla atspulgu pasaulē. Tas ir pazemīgs un reizē drošs spēks – spēks, kas nebalstās uz skaļumu vai varas demonstrēšanu.

Vasarsvētku notikumā viss sākas nevis ar cilvēku centieniem, bet ar Dieva darbību. Mācekļi paši nerada Svēto Garu. Viņi nevar to izsaukt vai izveidot. Tas viņiem tiek dots. Tāpat kā Marija nesaņēma uzdevumu “radīt” Kristu, bet ļaut Dievam darboties viņā, arī Vasarsvētku mācekļi saņem dāvanu, kuru paši nevarētu izveidot.

Varbūt tieši tas ir viens no lielākajiem kristīgās ticības noslēpumiem – Dievs nepiedāvā cilvēkam tikai likumus vai norādījumus no malas. Viņš ieliek daļu no sava Gara pašā cilvēkā. Pravietis Ecēhiēls rakstīja par brīdi, kad akmens sirds tiks aizstāta ar dzīvu sirdi (skatīt Ec. 36:26). Jaunā derība nozīmē ne tikai jaunu mācību, bet jaunu cilvēka iekšieni.

Apustuļu darbu Vasarsvētku stāstā cilvēki dzirdēja dažādas valodas, bet notikuma dziļākā būtība bija cita: Dievs atkal tuvojās cilvēkam nevis no attāluma, bet no iekšienes. Svētais Gars kļuva par dzīvu klātbūtni cilvēka sirdī.

Un varbūt īsts garīgais spēks sākas tieši tur – nevis brīdī, kad cilvēks cenšas kļūt lielāks, bet kad viņš ļauj Dievam dzīvot sevī.

Lasīt tālāk

Apstājies un ieklausies kā lūdz Jēzus

(Jņ 17:1–8) To pateicis, Jēzus pacēla acis uz debesīm un sacīja: “Tēvs, tā stunda ir pienākusi, pagodini savu Dēlu, lai Dēls pagodinātu tevi, lai, tāpat kā tu viņam devi varu pār visu miesu, viņš katram, ko tu viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. Bet mūžīgā dzīvība ir tā, ka tie pazīst tevi – vienīgo, patieso Dievu un Jēzu Kristu, ko tu esi sūtījis. Es tevi esmu pagodinājis virs zemes, novezdams galā darbu, ko tu man esi devis darīt. Un tagad, Tēvs, pagodini mani pie sevis paša ar to godību, kas man bija pie tevis, pirms pasaule bija. Tavu vārdu es esmu atklājis tiem cilvēkiem, kurus no pasaules tu man devi. Tie bija tavi, un tu devi tos man, un tavus vārdus tie ir turējuši. Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko tu esi devis man, ir no tevis, ka esmu viņiem devis vārdus, kurus tu devi man. Un viņi ir saņēmuši tos un patiesi atzinuši, ka es esmu izgājis no tevis, un viņi tic, ka tu mani esi sūtījis. 

Šekspīra luga Hamlets ir aizraujošs stāsts. Tur ir rēgi, slepkavības, mīlas ainas, intrigas, nejaušas nogalināšanas, nodevības, pārmetumi un vēl citas sazvērestības. Luga spilgti parāda galvenā varoņa neizlēmību, sastopoties ar problēmām (tādēļ šur un tur darbībā rodas pauzes). Taču vienā brīdī viss pēkšņi gandrīz satriecoši apstājas.
Hamlets meklē iespēju atriebties savam patēvam Klaudijam par tēva nogalināšanu un Dānijas troņa sagrābšanu. Un tad viņam paveras gandrīz ideāls brīdis: Klaudijs ir savā istabā, klusi nometies ceļos. Bet Hamlets apstājas un sāk domāt. Klaudijs taču lūdz Dievu! Ja atriebība notiks tagad, varbūt Klaudijs jau ir nožēlojis grēkus un tiks izglābts. Hamlets nolemj gaidīt izdevīgāku brīdi. Un bēdīgais stāsts turpinās.

Viņš lūdz! Tur ir kāds noslēpums, kuram neviens nevar izlauzties cauri, izņemot to, kurš pats lūdz. Tāpat kā es nevaru būt drošs, ka tad, kad mēs redzam kaut ko sarkanu, tu redzi tieši to pašu krāsu, ko redzu es, tāpat es nevaru zināt, kas notiek starp tevi un Dievu, kad tu nometies ceļos un lūdz. Hamlets nevarēja zināt, ko Klaudijs lūdz, bet viņš saprata, ka ir jāapstājas un jāpagaida. Un tagad, ar pavisam citu Ķēniņu, kurš tāpat ir noslēpuma, intrigu un sazvērestību ieskauts, bet pats ir pilnībā nevainīgs, mēs šajā evaņģēlija fragmentā nonākam vietā, kur arī mums vajadzētu apstāties un pagaidīt, un varbūt klusībā pievienoties.

Jēzus lūdz! Protams, mēs zinām, ka Jēzus lūdza. Evaņģēliji to piemin bieži. Bet tie gandrīz nekad nestāsta, ko tieši Viņš lūdza vai kā Viņš lūdza. Līdz mums nonākuši vien daži teikumi, piemēram, viena vieta Mateja evaņģēlijā (11:25–27) un pateicības uzliesmojums pie Lācara kapa (Jāņa 11:41–42). Interesanti, ka abi šie fragmenti atgādina īsākas versijas tam, ko atrodam šajā izcilajā, līksmās sajūsmas pilnajā nodaļā. Reiz dzirdēju aktieri lasām visu Jāņa evaņģēliju, un, nonācis pie šīs nodaļas, viņš nometās ceļos un nolasīja to kā lūgšanu. Tas skanēja un bija jūtams kā lūgšana. Šis nav vienkārši teoloģisks izklāsts, kur Jānis savieno idejas un ieliek tās Jēzus mutē.
Tāpat mēs varam domāt, ka arī evaņģēlists Jānis pats to visu neatcerējās tikai kā miglainas atmiņas, bet gan pats bija šo lūgšanu atkal un atkal lūdzis.

3. pantā vārdi “Jēzus Kristus” no paša Jēzus mutes skan ļoti neparasti; iespējams, šeit, un varbūt arī citur, Jānis kā lūgšanā norūdīts skolotājs, lai šo lūgšanu padarītu par savējo un nodotu tālāk saviem sekotājiem, dažas frāzes ir pagriezis tā, lai tās kļūtu, tā sakot, lūdzamas arī turpmākajai ticīgo kopienai. Taču savā būtībā šī lūgšana apvieno kopā visu to, kas ir evaņģēlija stāsta būtība.

Īpaši tas redzams jau pašā faktā, ka Jēzus lūdz. Tā ir dzīva izpausme tai ciešajai vienībai ar Tēvu, par kuru esam tik daudz dzirdējuši. Kad tu šo lūgšanu padari par savu, kad ieej un iejūties šajā nodaļā un redzi, kas tur notiek, tad tu tiec aicināts ienākt pašā šīs tuvās Jēzus un Tēva attiecības centrā un piedzīvot to, tā sakot, visapkārt sev. Tas ir gan tas, ko šī lūgšana iemieso, gan arī tās galvenais saturs.

Šīs lūgšanas sākums (kuru šoreiz apskatam) ir gan svinēšana, gan lūgums. Abas šīs lietas ir cieši saistītas. Jēzus svin to, ka Viņa darbs ir pabeigts. Jā, nākamajā dienā Viņu gaida milzīgs un briesmīgs uzdevums. Taču darbi un vārdi, ko Tēvs Viņam bija devis darīt, ir paveikti. Tiem, kuri Jēzu redz tikai kā lielu skolotāju vai domā, ka Viņa uzdevums bija izdziedināt pēc iespējas vairāk cilvēku, tas, protams, šķiet mulsinoši. Bet Viņš saviem izraudzītajiem mācekļiem ir parādījis un izstāstījis visu, ko Tēvs bija devis Viņam. Tas ir pamats šai svinēšanai, un tas ir arī pamats lūgumam, ko Viņš tagad izsaka.

Jēzus lūgums ir, lai Viņš tagad tiktu paaugstināts, pagodināts, pacelts līdz tai vietai līdzās Tēvam, kuru jūdu tradīcijā bija paredzēts sasniegt ķēniņam, Mesijam, Cilvēka Dēlam. Mesija, saka psalmi, valdīs pār valstību, kas plešas no jūras līdz jūrai, no “upes” līdz pat “zemes galiem” (Psalms 72:8). Citiem vārdiem, Viņam būs vispārēja valdīšana. “Kāds kā Cilvēka dēls” tiks paaugstināts, lai dalītu paša Dieva troni (Daniēla 7).

Kad Mesija ieņem savu vietu, paaugstināts pār pasauli, tad patiesi būs sācies nākamais laikmets — tas “nākamais laikmets”, pēc kura ilgojās jūdu pravieši un par kuru jūdu gudrie mācīja, ka tas parādīsies šī “tagadējā laikmeta” beigās. Tas būs jaunās dzīvības laiks — dzīvības ar jaunu kvalitāti, kas turpinās atkal un atkal bez gala. Tā būs, mūsu nepietiekamajos vārdos runājot, “mūžīgā dzīvība”.

Šī “mūžīgā dzīvība”, šī nākamā laikmeta dzīvība, nav tikai kaut kas tāds, ko cilvēki saņems pēc savas nāves. Jautājums nav vienīgi par to, ka kādā nākotnes stāvoklī pasaule turpināsies mūžīgi un mēs būsim tās daļa. Galvenais ir tas, ka šis jaunais dzīvības veids ir nācis pasaulē un sācis tajā savu dzīvi Jēzū un caur Jēzu. Kad Viņš būs pabeidzis galīgo uzvaru pār pašu nāvi, visi Viņa sekotāji, visi, kas Viņam uzticas un tic, ka Viņš patiesi ir nācis no Tēva un patiesi atklājis Tēva raksturu un nodomu, — visi tie var un arī saņems “mūžīgo dzīvību” jau šeit un tagad. Arī tā ir viena no šī evaņģēlija lielajām tēmām (piemēram, 3:16; 5:24).

Varbūt šī lūgšana mums var šķist pārāk augsta, lai mēs tajā varētu piedalīties. Taču tā tas nav! Attiecības starp Jēzu un Tēvu, kaut arī tās šķiet ārkārtīgi ciešas un pilnas savstarpējas uzticēšanās, nav domātas kā kaut kas noslēgts un nepieejams citiem. Arī mēs esam aicināti tajās ieiet.

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Jēzus klātbūtne – Viņa Gars mūsu vidū

(Jņ 14:12-21) Patiesi, patiesi es jums saku: kas tic man, tas darīs tos darbus, ko es daru, un vēl lielākus par šiem darīs, jo es aizeju pie Tēva. Ko vien jūs manā vārdā lūgsiet, to es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ja jūs manā vārdā man ko lūgsiet, es darīšu.
Ja jūs mani mīlat, turiet manus baušļus. Un es lūgšu Tēvu, un viņš jums dos citu Aizstāvi, lai tas būtu pie jums mūžīgi, – Patiesības Garu, ko pasaule nevar saņemt, jo tā to nedz redz, nedz pazīst. Bet jūs to pazīstat, jo tas pie jums paliek un būs jūsos. Es neatstāšu jūs bāreņus, es nākšu pie jums. Vēl mazliet, un pasaule mani vairs neredzēs, bet jūs mani redzēsiet, jo es dzīvoju, un arī jūs dzīvosiet. Tajā dienā jūs atzīsiet, ka es esmu Tēvā un jūs manī, un es jūsos. Kam ir mani baušļi un kas tos tur, tas mani mīl. Bet, kas mani mīl, to mīlēs mans Tēvs, un es to mīlēšu un tam atklāšos.”

Cilvēki bieži mēdz teikt: “Kaut mēs būtu bijuši tur, kad Jēzus vēl staigāja virs zemes! Tad viss būtu bijis daudz vieglāk. Viņš mums visu būtu izskaidrojis un pateicis, kas jādara. Un cik ļoti tas būtu iedrošinājis! Lai ko mēs darītu, Viņš to atbalstītu, un mums tad gribētos to turpināt un darīt vēl labāk.”
Tas ir izplatīts priekšstats, taču tas ir kļūdains divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, četru evaņģēliju liecība rāda, ka tie cilvēki, kuri Jēzus dienās tiešām bija Viņam blakus, paši to tā nemaz neuztvēra. Daži no Viņa tuvākajiem draugiem Viņu nodeva un noliedza. Pat māceklis, kuru Viņš mīlēja, aizbēga no Ģetzemanes dārza. Lielākā daļa cilvēku Viņu līdz galam nesaprata. Viņš cilvēkus piesaistīja, bet arī mulsināja. Daudzi domāja, ka Viņš ir ārprātīgs.

Otrkārt, šajā vietā un nākamajās divās evaņģēlija nodaļās mēs atrodam Jēzus apsolījumu, ka Viņš būs kopā ar saviem ļaudīm no tās dienas līdz pat šodienai. Vēl vairāk – Viņš apsola, ka šādā jaunā veidā tas būs nevis grūtāk, bet vieglāk. Viņa ļaudis varēs darīt to, ko viņi nespēja darīt laikā, kad Viņš fiziski bija viņu vidū.

Bet kā tad Viņš tagad ir “klāt”?
Jēzus ir apsolījis mums dot savu paša Garu, savu paša dvašu, savu paša iekšējo dzīvību. Šeit Viņš lieto īpašu vārdu, lai raksturotu šo Garu. Jēzus saka, ka Tēvs dos mums 'allon paraklēton’. Grieķu παράκλητος (paraklētos) pamatideja ir: kāds, kas ir “aicināts līdzās” palīdzēt…

Taču vārds, ko šeit tulkojam kā “palīgs”, ir ļoti bagāts un daudzslāņains. Tas nenozīmē tikai kādu, kurš atnāk piepalīdzēt mums mūsu dažādajos darbos. Protams, arī tas tur ir ietverts: Gars, kā mēs vēl redzēsim, nāk, lai dotu Dieva ļaudīm spēku un izturību darīt to, kas tiem jādara, dzīvot Dievam un apliecināt Viņa mīlestību pasaulē. Bet šim vārdam ir vēl vismaz divas nozīmes.

Dažkārt tas tiek tulkots kā “iepriecinātājs”. Mierinājums ir savāda un brīnišķīga lieta. Vai esi ievērojis, kā brīdī, kad cilvēks ir dziļi satriekts – pēc tuvinieka nāves vai kādas lielas nelaimes –, pati citu cilvēku klātbūtne, viņu apskāviens, viņu būšana līdzās dod spēku izturēt nākamo mirkli, tad nākamo un vēl nākamo? It kā jau nekas nav mainījies. Traģēdija joprojām ir traģēdija. Mirušais cilvēks neatgriezīsies. Bet citu cilvēku atbalsts izmaina mūsu spēju nest nelaimi. Tas mums dod spēku. Kad Svētais Gars tiek saukts par “iepriecinātāju”, tad ar to ir domāts tieši šāds īpašs spēks, kas dots īpašā brīdī un vajadzībā.

Taču ir vēl kas pavisam cits. Tikpat labs šī vārda tulkojums ir arī “aizstāvis”. Aizstāvis stājas tiesas priekšā un paskaidro tiesnesim vai zvērinātajiem, kā lietas izskatās no viņa klienta puses. Aizstāvis pārstāv cietušā lietu. Jēzus pieņem kā pašsaprotamu, ka Viņa sekotāji bieži nonāks (tāpat kā Viņš pats nonāca) vajāšanu brīžos. Viņš šo situāciju uztvēra tā, kā to pirms Viņa bija uztvēruši daudzi jūdu tradīcijā: debesu tiesas kontekstā, kur Dievs ir tiesnesis. Un šajā tiesā Viņa ļaudis var būt droši, ka viņu lieta tiks uzklausīta, ka Dievam nemitīgi tiks atgādināts par viņu stāvokli, jo Gars runās viņu labā. (Pāvils būtībā saka to pašu Romiešiem 8:26–27.)

Šī apsolītā Svētā Gara, paša Jēzus Gara, dēļ kristieši tagad – cik pārsteidzoši tas arī neizklausītos – atrodas vēl labākā stāvoklī nekā Jēzus sekotāji Viņa zemes dzīves laikā. Toreiz viņi dažkārt spēja darīt ievērojamas lietas; evaņģēlijos ir aprakstīts kā Jēzus tiem dod varu dziedināt tāpat kā Viņš pats to darīja (piemēram, Lūkas 9:1–6; 10:17). Taču lielākoties viņi sekoja Viņam zināmā apjukumā, un, kad Viņš nebija klāt, viņi daudz ko nespēja (piemēram, Marka 8:18; 9:28–29).

Bet tagad, Svētā Garā, viņi spēs darīt visdažādākās lietas. Kad Jēzus “aizies pie Tēva” – citiem vārdiem sakot, kad Viņš caur savu nāvi un augšāmcelšanos uzvarēs nāves varu –, viņu priekšā atvērsies pilnīgi jaunas iespējas. “Darbi”, ko Jēzus līdz šim ir darījis, kā Viņš atkal un atkal saka, ir pierādījums tam, ka Tēvs darbojas Viņā. Un tagad mācekļi darīs vēl lielākus darbus nekā šie.

Tieši šajā kontekstā Jēzus izsaka arī pirmo no vairākiem apbrīnojamiem apsolījumiem par lūgšanu: “Ko jūs lūgsiet manā vārdā, to es darīšu.” Protams, ārkārtīgi svarīgais izteiciens “manā vārdā” nenozīmē vienkārši pielikt vārdus “Jēzus vārdā” jebkam, kas vien mums ienāk prātā, lai cik muļķīgs, savtīgs vai kaitīgs tas būtu. “Vārds”, kā tas ir daudzās kultūrās, atklāj cilvēka raksturu. Es daudzkārt esmu redzējis demonstrantus, kas protestē pret kaut ko, ko darīja valdība. Uz viņu plakātiem bieži ir rakstīts: “Ne manā vārdā!” Ar to viņi grib teikt: “Jūs apgalvojat, ka pārstāvat šo valsti, bet es norobežojos no tā, ko jūs darāt! Jūs to nedarāt manā vārdā!”

Tātad lūgt “Jēzus vārdā” nozīmē, ka, arvien labāk iepazīstot to, kas Jēzus ir, mēs paši tiekam ievilkti Viņa dzīvē, Viņa mīlestībā un Viņa nolūkā. Tad mēs pamazām sākam redzēt, kas ir darāms, uz ko mums būtu jātiecas tajā laikā, kas mums dots, un kādi līdzekļi mums ir vajadzīgi, lai to paveiktu. Un, kad tad lūdzam, tas patiešām būs “Jēzus vārdā” un Viņam par godu; un caur to – arī pašam Tēvam par godu (13. pants). Taču, kad tas viss ir saprasts, mums nevajadzētu padarīt nenozīmīgu šo brīnišķīgo vārdu “viss”. Viņš to ir teicis, un Viņš to arī ir domājis.

Un visbeidzot – šīs nodaļas pēdējie trīs panti mūsu priekšā noliek brīnišķīgu apsolījumu, kas mums pieder tādēļ, ka Jēzus ir ar mums Garā. Mēs viņu “redzēsim” – skaidri, ticības acīm. Mēs dzīvosim Viņa jaunajā dzīvībā. Mēs iepazīsim pašu dziļāko patiesību: ka Viņš un Tēvs ir viens otrā, un ka mēs esam Viņā un Viņš ir mūsos. Un mēs būsim saistīti ar Jēzu un Tēvu ar nesaraujamu mīlestības saiti. Tas savukārt mūs aizved atpakaļ tur, kur šie apsolījumi sākās: Viņš mums atklāsies. Šī evaņģēlija vēsts īstā būtībā ir: tā ir atklāsme un patiesība par Tēva un Dēla iekšējo dzīvi, patiesība, kas aicina mūs ienākt paša Trīsvienīgā Dieva tuvākajā intīmajā lokā…

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Vai tiešām mums visiem tur pietiks vietas?

(Jņ 14:1-14) “Jūsu sirdis lai neiztrūkstas! Ticiet Dievam un ticiet man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai es jums sacītu, ka es eju jums vietu sataisīt? Kad es būšu aizgājis un vietu jums sataisījis, es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs būtu tur, kur es esmu. Kurp noeju es, jūs ceļu zināt.” Toms viņam sacīja: “Kungs, mēs nezinām, kurp tu ej. Kā mēs varam zināt ceļu?” Jēzus viņam sacīja: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nenāk pie Tēva kā vien caur mani. Ja jūs pazīstat mani, jūs pazīsiet arī manu Tēvu. Bet jūs jau viņu pazīstat un esat viņu redzējuši.” Filips viņam sacīja: “Kungs, rādi mums Tēvu, ar to mums pietiek.” Jēzus viņam sacīja: “Tik ilgu laiku es esmu ar jums, un tu mani neesi iepazinis, Filip? Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: rādi mums Tēvu? Vai tu netici, ka es esmu Tēvā un Tēvs ir manī? Vārdus, ko es jums saku, es nesaku no sevis paša, bet Tēvs ir vienmēr manī un dara savus darbus. Ticiet man, ka es esmu Tēvā un Tēvs manī! Bet, ja ne, tad ticiet man šo darbu dēļ. Patiesi, patiesi es jums saku: kas tic man, tas darīs tos darbus, ko es daru, un vēl lielākus par šiem darīs, jo es aizeju pie Tēva. Ko vien jūs manā vārdā lūgsiet, to es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ja jūs manā vārdā man ko lūgsiet, es darīšu." 

Vai tiešām tur būs vieta arī man? 
Bērnībā mana tēva dzimšanas diena katru gadu nozīmēja vienu īpašu braucienu. Tajā dienā viņš brauca ciemos pie saviem vecākiem. Protams, līdzi brauca arī mana mamma, es un mana mazā māsiņa. Manās bērna atmiņās šie braucieni bija gari, bet arī interesanti piedzīvojumi. Ceļš pats par sevi jau bija notikums, bet īstais prieks sākās tad, kad nonācām galā. 
Mani vecvecāki, tēva vecāki, dzīvoja Rojā — ciematā pie jūras. Manā ikdienā tā nebija parasta vide. Tur bija smilšu kāpas, priedes, jūra, cita gaisma, cita smarža, cita brīvības sajūta. Tas viss bērnam šķita ļoti interesants un aizraujošs. Reizēm tajā pašā laikā tur ciemojās arī mana tēva brāļi un māsa ar savām ģimenēm. Tad tas kļuva vēl īpašāk: kopā būšana ar brālēniem un māsīcām, bērnu balsis, sarunas, kustība, dzīvība — viena liela ģimenes kopā sanākšana. 

Tagad, raugoties atpakaļ kā pieaugušam cilvēkam, man reizēm rodas pavisam praktisks jautājums: kā mēs visi tajā mājā satilpām? Tā taču nemaz nebija tik liela. Kā visi sēdēja pie galda? Kur visi palika pa nakti? Kā tas viss vispār bija iespējams? 

Bet draudzīgas ģimenes to kaut kā prot. Toreiz mums visiem pietika vietas — gan pie galda, gan sarunās, gan bērnu rotaļās, gan arī kur pārnakšņot. Neviens bērns par to īpaši nedomāja un neuztraucās. Tā vienkārši bija vecvecāku māja. Tēva tēva māja. Vieta, kur mēs bijām gaidīti. Vieta, kur varēja atbraukt, būt kopā un ne par ko īpaši neraizēties. 
Un cik laba bija šī sajūta — ciemoties mana vectēva mājā un zināt, ka tur pietiek vietas arī man. 

Tieši šādu ainu lieto Jēzus. Viņš gatavojas iet prom, un mācekļi, gluži dabiski, ir satraukti par to, kurp Viņš dodas un vai viņi spēs Viņam sekot. Tāpēc Viņš runā par “sava Tēva namu”. Vienīgā cita reize, kad Viņš lieto šo izteicienu, attiecas uz Templi (2:16). Tempļa nozīme Israēla tautas dzīvē bija tāda, ka tā bija vieta, kur satikās debesis un zeme. Tagad Jēzus dod mājienu uz jaunu pilsētu, jaunu pasauli, jaunu “namu”. Debesis un zeme atkal sastapsies, kad Dievs atjaunos visu pasauli. Un tad tur būs vieta visiem. 

Šis apsolījums ir dots, lai mierinātu mācekļus: lai gan Viņš aiziet prom, tas būs viņu labumam; Viņš viņus neaizmirsīs, Viņš tos nepametīs. Taču šie vārdi sniedzas tālāk par tiem mācekļiem tajā tumšajā pavasara vakarā un ietver arī mūs visus. Šos vārdus bieži lasa bērēs, un mēs saprotam, kāpēc. Mēs neredzam ceļu sev priekšā, un mums ir vajadzīgs zināt ne vien to, ka ceļš uz nezināmo nākotni tiešām pastāv, bet arī to, ka mēs spēsim to atrast. 

Toms, palikdams uzticīgs savam raksturam, ir neapmierināts. “Ko Tu ar to domā — mēs zinām ceļu? Mēs taču pat nezinām, kurp Tu ej!” 
Jēzus atbilde kopš tā laika ir izaicinājusi pasaules iztēli. “Es esmu ceļš.” Ja tu gribi zināt, kā nokļūt Tēva namā, tev jānāk kopā ar Mani. 

Rietumu pasaulē pēdējo aptuveni divu gadsimtu laikā šis Jēzus teiktais ir kļuvis par vienu no visstrīdīgākajiem izteikumiem. “Es esmu ceļš un patiesība, un dzīvība!” Kā Viņš tā drīkst, cilvēki ir jautājuši. Kā Jānis, vai baznīca, vai vēl kāds cits drīkst izteikt šādus vārdus? Vai tā nav pati augstprātības virsotne — iedomāties, ka Jēzus vai jebkurš cits būtu vienīgais ceļš? Vai mēs tagad nezinām, ka tieši šāda attieksme ir nodarījusi neizsakāmu ļaunumu visā pasaulē, jo Jēzus sekotāji ir uzstājuši, ka visiem citiem jāatsakās no sava dzīves ceļa un jāseko viņējam? Es pazīstu cilvēkus, kuri sevi sauc par kristiešiem, bet kuriem šķiet, ka viņu ticības galvenā būtība ir tieši šīs Jēzus vienreizīguma idejas noliegums. 

Šīs nostājas problēma ir tāda, ka tā nedarbojas. Ja tu nogāz Jēzu no troņa, tu kādu vai kaut ko citu noliec Viņa vietā. Ticība, ka “visas reliģijas būtībā ir vienādas”, skan jauki un demokrātiski, lai gan reliģiju izpēte ātri parāda, ka tā nav taisnība. 

Ja tu apgalvo, ka tās visas ir vienādas, tad patiesībā tu saki, ka neviena no tām nav vairāk kā tāla, sagrozīta īstenības atbalss. Tas tad nozīmē, ka “īstenība”, Dievs, “dievišķais”, ir kaut kas tāls un neizzināms, un ka ne Jēzus, ne Buda, ne Mozus, ne Krišna mums nedod tam tiešu pieeju; ka viņi visi piedāvā ceļu kalna pakājes virzienā, bet ne ceļu uz virsotni. 

Ja pieņemam šo domu, tad zaudējam ne tikai Jāņa evaņģēlija jēgu. Tiek zaudēta visa Jaunās Derības — visas agrīnās kristietības būtība. Kristietība neatlaidīgi uzstāj, ka vienīgais patiesais un dzīvais Dievs, Radītājs, ir Israēla Dievs; un ka Israēla Dievs ir izlēmīgi darbojies vēsturē, lai vestu Israēla stāstu uz tā patieso piepildījumu un caur to uzrunātu un glābtu pasauli. Ideja par kaut kādu miglainu, vispārīgu patiesību, par kuru visas “reliģijas” tikai netieši kaut ko liecina, kristietībai ir sveša. Šāda nekonkrētība un vispārināšana ir daļa no astoņpadsmitā gadsimta protesta pret kristietību. 

Patiesā atbilde ir šāda: protams, ir taisnība, ka daudzi kristieši un daudzas baznīcas ir bijušas augstprātīgas tajā, kā tās ir pasniegušas evaņģēliju. Taču viss šī evaņģēlija fragmenta konteksts rāda, ka šāda augstprātība ir noliegums tai pašai patiesībai, kuru tā it kā grib pasludināt. Patiesība, dzīvība, caur kuru mēs iepazīstam un atrodam ceļu, ir pats Jēzus: Jēzus, kas rūpējās par cilvēku vajadzībām un lika sekot Viņa piemēram; Jēzus, kas gāja atdot savu dzīvību kā gans par avīm. Vai tas bija augstprātīgi? Vai tas bija savtīgi? Man šķiet, tikai tad, kad baznīca atgūs drosmi sekot Jēzum Viņa paša sūtībā un aicinājumā, tā spēs pilnā mērā atgūt drosmi apliecināt arī Evaņģēlija – Labās Vēsts būtību. 

Bet, ja tā to nedara, tad tā zaudē arī Tēva redzējumu, ko viss šis evaņģēlija fragments mums liek acu priekšā. Nenāc pie Jēzus ar savu jau gatavu, stingri nostiprinātu priekšstatu par to, kas Dievs ir, un nemēģini tad Jēzu tajā ielikt. Skaties uz Jēzu — uz Jēzu, kas raudāja pie sava drauga kapa, uz Jēzu, kas mazgāja saviem sekotājiem kājas, — un tad tu ieraudzīsi, kurš ir patiesais Dievs. 

Jēzus sacītais bija Viņa atbilde Filipam.  
Un tā ir Viņa atbilde arī uz tiem dabiskajiem jautājumiem, kas rodas cilvēku prātos šodien. Tikai tad, kad Viņa sekotāji paši turpina darīt to, ko darīja Jēzus, viņiem var ticēt. Tikai tad, kad Jēzus sekotāji sludina to pašu vēsti, ko sludināja Viņš, cilvēki var sākt saprast to pasauli satricinošo patiesību, kuru cilvēcei atklāja Kungs Jēzus Kristus.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kam mēs sekojam?

(Jņ 10:1-10) “Patiesi, patiesi es jums saku: kas avju kūtī neieiet pa durvīm, bet kāpj iekšā pa citurieni, tas ir zaglis un laupītājs. Bet, kas ienāk pa durvīm, tas ir avju gans. Tam durvju sargs atver, un avis dzird viņa balsi, un viņš sauc savas avis vārdā un tās izved. Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi. Svešiniekam tās nesekos, bet bēgs no viņa, jo svešinieka balsi tās nepazīst.” Jēzus stāstīja tiem šo līdzību, bet viņi nesaprata, kas tas bija, ko viņš tiem runāja. 
Tad Jēzus atkal sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ES ESMU durvis avīm. Visi, kas nākuši pirms manis, ir zagļi un laupītāji, un avis nav viņus dzirdējušas. ES ESMU durvis – kas caur mani ieiet, tas taps izglābts un ieies un izies, un ganības atradīs. Zaglis citādi nemaz nenāk kā vien, lai zagtu, nokautu un pazudinātu. Es esmu nācis, lai tām būtu dzīvība un būtu pārpārēm…” 

Atceros kādu dienu, kad vēl dzīvojām Liepājā un mūsu meita bija pavisam maza, mēs bijām aizbraukuši uz Jūrkalni. Stāvējām lejā pie jūras, pašā stāvkrasta pakājē, un skatījāmies augšup. Smilšainajā kraujā bija neskaitāmi mazi caurumi (putnu ligzdas) un visapkārt skanēja nemitīgs troksnis. Mēs pašus mazuļus nevarējām redzēt, bet varēja dzirdēt viņu balsis. Un tad atkal un atkal atlidoja pieaugušie putni, uz mirkli pazuda kādā no šīm mazajām aliņām kāpā un pēc brīža atkal izšāvās ārā. No malas tas viss izskatījās kā dzīvs juceklis: debesis, vējš, jūra, smiltis, putnu saucieni. Un tomēr pašiem putniem tur nebija nekādas sajukuma. Katrs zināja, kur atgriezties. Pieaugušie putni zināja, kuriem mazuļiem viņi nes barību. Man toreiz tas šķita gandrīz kā brīnums. 

Laikam jau mums par to nevajadzētu pārāk brīnīties. Varbūt visas cilvēku balsis putniem skan vienādi; tomēr tēvs vai māte spēj atpazīt sava bērna balsi. Bet tie no mums, kuriem ikdienā nav daudz saskares ar putnu un dzīvnieku pasauli, bieži vien tomēr ir pārsteigti par to, cik labi dzīvnieki spēj atšķirt ne vien citus savas sugas pārstāvjus, bet dažkārt arī cilvēkus. Vēl šodien Tuvajos Austrumos gans var ieiet pārpildītā aitu aplokā un saukt savas avis vārdos, vienu pēc otras. Tās pazīs viņa balsi un nāks pie viņa. 
Gans taču pavada kopā ar tām lielāko dienu daļu. Viņš pazīst katras aitas raksturu; zina to, kas tai patīk un kas nepatīk. Un vēl vairāk — tās pazīst viņu. Tās pazīst gana balsi. Kāds cits var atnākt pie aploka, un tās viņam netuvosies, pat ja viņš sauks īstajos vārdos. Tās klausās pēc vienīgās balss, kurai ir nozīme, pēc balss, kurai tās uzticas. Kad tās to sadzird, ganam nevajag suni, lai uzturētu kārtību. Viņš neiet tām aiz muguras, tās dzīdams uz priekšu. Viņš iet pa priekšu, saukdams tās, un tās viņam seko. Es pats to esmu redzējis. 

Šīs nodaļas pirmā rindkopa (1.–5. pants) ir līdzība, kā to mums pasaka evaņģēlists Jānis 6. pantā. Nav sevišķi pārsteidzoši, ka Jēzus klausītāji to nesaprata. Patiesībā Jēzus sniedz trīskāršu skaidrojumu: vienu šajā vietā (7.–10. pants), otru nākamajā daļā (11.–18. pants), un vēl pēdējo 25.–30. pantā. Mums būs vajadzīgs ikviens no šiem skaidrojumiem, lai nonāktu līdz pašai lietas būtībai un saprastu, ko Viņš gribēja teikt. Taču ir svarīgi šos ievada pantus lasīt tādus, kādi tie ir, un vispirms sadzirdēt, ko tie paši saka. 

Mūsu Bībelēs šī ir tā vieta, ko mēs saucam par “10. nodaļu”, taču laikā, kad evaņģēlijs tika uzrakstīts, nebija ne nodaļu, ne pantu dalījuma. Šis fragments jālasa, atceroties, kas tikko iepriekš ir noticis. Jautājums, kas dominēja 9. nodaļā, bija šāds: vai Jēzus ir no Dieva vai nav? Vai Viņš ir pravietis vai nav? Vai Viņš ir Mesija vai nav? Un tagad šeit, tajā, ko mēs saucam par 10. nodaļu, mums ir līdzība par ganiem un avīm. Kāda tad ir kopsakarība? 

Atbilde ir tāda, ka Bībelē gana un viņa avju tēls bieži tiek lietots, runājot par ķēniņu un viņa tautu. Mūsdienu pasaulē mēs par valdniekiem un vadītājiem tikpat kā vairs tā nedomājam. Mēs iedomājamies cilvēkus, kuri vada lielus uzņēmumus, banku prezidentus un starptautisku korporāciju vadītājus. Mēs iedomājamies cilvēkus, kuri sēž aiz rakstāmgaldiem, diktē vēstules vai vada sapulces. Bieži vien šādi vadītāji ir diezgan tālu no vairuma cilvēku, kas darbojas viņu vadītajā iestādē. Viņi reti redz šos cilvēkus vaigu vaigā un, visticamāk, nezina pat viņu vārdus. Bet Bībelē ideālais ķēniņš tiek attēlots kā gans (Ecēhiēla 34). Pasaulē, kur cilvēki labi zināja par tuvību un uzticēšanos starp ganu un avīm, tas bija pats dabiskākais veids, kā runāt par ķēniņa varu. 

Tieši šo ainojumu Jēzus izvēlas, lai izskaidrotu savu pieteikumu būt par patieso Israēla ķēniņu. Lai gan daudzi Bībeles lasītāji steidzas tālāk uz 11. pantu, kur Jēzus sevi sauc par Labo Ganu, mums vajadzētu ievērot, ka šajos pirmajos piecos pantos Viņš pats sevi vēl tieši nemin. Viņš, tā sakot, vispārīgā veidā runā par atšķirību starp patiesajiem un viltus ganiem. 

Kas tad ir šie viltus gani, šie “zagļi un laupītāji”, šie “svešinieki”? Jēzum gandrīz noteikti prātā ir dažādie vadītāji, kuri bija parādījušies Viņa dzīves laikā. Daži no tiem — tādi, kurus mēs varētu saukt par sacelšanās vadoņiem — bija gatavi vest Israēlu sadursmē ar impērijas varām. Citi, īpaši ķēniņa Hēroda nams, bija gatavi pakļauties Romai, ja vien tas ļautu paturēt viņu pašu varu un bagātību. Jēzus uzdod jautājumu: kā jūs atpazīsiet Dieva īsto, iecelto ķēniņu, kad Viņš nāks? 

Atbilde ir tāda, ka patieso ķēniņu jūs varat pazīt tāpat, kā var pazīt īsto ganu. Ikviens var ierasties Jeruzālemē un uzdoties par vadoni. Bet vienīgi tam, kurš nāk pa Dieva nolikto ceļu, ir tiesības tā rīkoties. Ikviens var sev aicināt sekotājus. Bet īstā ķēniņa pazīme ir tā atbilde, kas nāk no sirds, kad cilvēki dzird viņa balsi un mīlestībā un uzticībā viņam seko. 

Šo pirmo piecu pantu līdzība, šķiet, ir domāta, lai pateiktu: tieši to Es daru; tieši tas piešķir svaru Manam apgalvojumam, ka Dievs Mani ir sūtījis kā Israēla patieso ķēniņu. Tas, ka cilvēki Mani dzird un Man seko, ir zīme, ka Dievs Mani ir sūtījis. 
Taču, sastapies ar tukšiem un neizpratnes pilniem skatieniem, Jēzus turpina ar tālākiem skaidrojumiem. Pirmajā no tiem (7.–10. pantā), tiek izcelta vēl cita gana kalpošanas daļa. Viņš ir vārti jeb durvis. Daudzos austrumu zemju aitu aplokos gans pa nakti apguļas pašā ieejā, lai avis netiktu ārā un plēsēji netiktu iekšā. Un uzsvars ir uz avju drošību un uz pilnvērtīgu dzīvi. Gans nedrīkst rūpēties par savām paša interesēm. Viņa galvenās rūpes ir avis. Atrodiet ķēniņu, kas ir tāds, un jūs būsiet atraduši Tā Kunga svaidīto. 

Apsolījums par dzīvi pārpilnībā, mums šodien ir tikpat nozīmīgs kā toreiz. Mūsdienu Rietumu pasaule ir atklājusi, cik nedrošs īstenībā ir materiālisms, un meklē kaut ko vairāk, kaut ko pāri tam. Daudzi zagļi ir melojuši, pievīluši avis, nozaguši tās un atstājuši pusdzīvas. Patiesajām Jēzus avīm šodien tiek dots aicinājums: klausīties pēc Viņa balss un atrast Viņā un vienīgi Viņā to dzīvību, kas patiešām ir dzīvība pārpilnībā.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk