Jēzus mirst, bet vainīgais tiek atbrīvots

(Mt 27:11-26) Tad Jēzus tika atvests pārvaldnieka priekšā, un tas viņam jautāja: “Vai tu esi jūdu Ķēniņš?” Jēzus teica: “Tu to saki.” Bet uz apsūdzībām, ko pret viņu cēla virspriesteri un vecajie, viņš neatbildēja nekā. Tad Pilāts viņam sacīja: “Vai tu nedzirdi, kā tie tevi apsūdz?” Uz to Jēzus neatbildēja ne vārda, tā ka pārvaldnieks ļoti brīnījās. 
Pārvaldniekam bija paradums uz svētkiem atlaist vienu apcietināto, to, kuru ļaužu pūlis vēlējās. Tobrīd viņam cietumā bija kāds sevišķi pazīstams noziedznieks, vārdā Baraba. Kad ļaudis sapulcējās, Pilāts tiem jautāja: “Kuru jūs gribat, lai es jums atlaižu? Barabu vai Jēzu, kuru sauc par Kristu?” Pilāts saprata, ka tie viņu bija nodevuši skaudības dēļ. Bet, kad Pilāts sēdēja soģa krēslā, viņa sieva sūtīja viņam ziņu: “Nenodari neko šim taisnajam, es šonakt sapnī daudz cietu viņa dēļ.” Bet virspriesteri un vecajie pārliecināja ļaužu pūli, lai tie lūdz atlaist Barabu, bet Jēzu lai nodod nāvē. Tad pārvaldnieks jautāja ļaudīm: “Kuru no šiem diviem jūs gribat, lai es jums atlaižu?” Tie sauca: “Barabu.” Pilāts jautāja tiem: “Ko lai es daru ar Jēzu, kuru sauc par Kristu?” Tie visi sauca: “Lai viņu sit krustā!” Viņš jautāja: “Ko gan viņš sliktu darījis?” Tad tie kliedza vēl skaļāk: “Lai sit krustā!” Kad Pilāts redzēja, ka viņš nekā nevar panākt, bet troksnis top arvien lielāks, viņš ņēma ūdeni un mazgāja rokas ļaužu pūļa priekšā, teikdams: “Es esmu nevainīgs pie šā taisnā asinīm, skatieties jūs paši.” Visi ļaudis sauca: “Viņa asinis lai ir uz mums un mūsu bērniem!” Tad Pilāts tiem atlaida Barabu, bet Jēzu nodeva šaustīt un sist krustā. 

Viena no dramatiskākajām ainām Čārlza Dikensa darbos ir romāna “Stāsts par divām pilsētām” (A Tale of Two Cities) noslēgumā. Romāna darbība norisinās Franču revolūcijas laikā, un tā centrālais tēls ir Sidnijs Kartons (Sydney Carton) – cilvēks, kurš savā dzīvē nav paveicis neko īpaši labu, bet gan daudz ko tādu, kas, maigi izsakoties, nav bijis labs. Romāna stāstam tuvojoties kulminācijai, notikumi risinās laikā, kad aristokrāti tiek giljotinēti neaptveramos daudzumos. Un Sidnijs ierauga iespēju piešķirt savai dzīvei jēgu – izdarīt kaut ko patiesi vērtīgu, atstāt savai ģimenei piemiņu, ar kuru tā varētu lepoties. Viņš ieņem kāda franču aristokrāta vietu, kurš tūlīt tiks sodīts ar nāvi. Plāns izdodas – Sidnijs Kartons tiek giljotinēts, tā atbrīvojot otru cilvēku. Kā viņš pats saka, tas ir daudz, daudz labāks darbs, nekā jebkad ko būtu paveicis agrāk.

Es šo stāstu labi atceros, jo īpašs spēks slēpjas arī tajā, ka tas atsauc atmiņā vēl senāku stāstu – stāstu, kas dziļi ieausts visu to kultūru apziņā, kuras ir ietekmējis Jēzus evaņģēlijs.
Kad evaņģēlija vēstījumi par Jēzus krustā sišanu tuvojas savam lielajam kulminācijas punktam, iesaistot arvien jaunus cilvēkus un motīvus, tiek pieminēts kāds, kurš visnegaidītākajā veidā iemieso vienu no šī notikuma centrālajām tēmām. Kad Jēzus mirst, Baraba tiek atbrīvots.

Tas nebija Pilāta nodoms. Un, ja pavisam godīgi, tas nebija neviena iepriekš izstrādāts plāns. Tā bija savāda apstākļu sakritība, ka Jeruzālemē cietumā atradās bēdīgi slavens laupītāju vadonis, kuram (tāpat kā daudziem citiem tā laika cilvēkiem!) bija toreiz samērā izplatīts vārds Jēzus. Viņu sauca Jēzus Baraba. Evaņģēlists Matejs īpaši uzsver faktu, ka Pilāts jautā pūlim, kuru no šiem cilvēkiem, vārdā Jēzus, viņi vēlas atbrīvot svētku laikā.

Mēs, kas esam pazīstami ar Evaņģēlija stāstiem, saprotam, ko Matejs vēlas izcelt. Līdz nodaļas beigām viss kļūst pilnīgi nepārprotams arī tiem, kuri šo lasa pirmo reizi. Baraba pārstāv mūs visus. Kad Jēzus mirst, laupītājs tiek atbrīvots (grēcinieki tiek atbrīvoti! mēs visi tiekam atbrīvoti!!!). Galu galā – vai tad Lieldienu stāstam nav jābūt tieši par to?

Šī dziļā jēga tajā brīdī iesaistītajām personām paliek apslēpta. Vienīgais, ko Pilāts savā nožēlojamajā lomā grib vēl piebilst, ir tas, ka viņš nav vainīgs. Tā nav viņa vaina. Daži komentētāji ir ierosinājuši, ka evaņģēlisti izturas pret Pilātu ar zināmu līdzjūtību, taču tas ir maldīgs iespaids. Visi raugās uz viņu ar vienādu nicinājumu (īpaši tā laika jūdi uz viņu tā raudzījās!). Pilātam bija karaspēks. Viņš jau iepriekš bija apspiedis nemierus un varēja to darīt atkal. Viņš nebija spiests ļauties pūļa spiedienam. Taču, kā bieži gadās ar varmākām, viņš bija arī gļēvulis. Viņš svārstās starp vēlmi izskatīties kā varens tiesnesis un bailēm no arvien skaļāka pūļa trokšņa.

Kad Pilāts mazgā rokas, evaņģēlists Matejs ne mirkli nedomā, ka tādēļ viņa vaina būtu mazāka. Un jēga nav arī tajā, ka vaina tiek pārcelta uz pūli un viņu bērniem – uz tiem bērniem, kuri izaugs par nākamo dumpinieku paaudzi un kurus vēlāk tūkstošiem nogalinās vai sitīs krustā Pilāta pēcteči (Jeruzālemei virzoties pretī savai bojāejai 70. gadā). Mateja doma ir cita: vainīgi ir visi. Augstie priesteri un vecākie, kas nodeva Jēzu; Pilāts – vājš un varmācīgs; un arī viss pūlis.

Un tieši tāpēc, ka vaina ir vispārēja, ar Jēzus nāvi pestīšana tiek piedāvāta visiem. Tas, kas konkrēti un tieši izpaudās Barabas gadījumā, tagad ir atvērts visiem. Kad Jēzus mirst kā Jūdu ķēniņš, Viņš uzņemas uz sevi Israēla vainu un nāvi – un līdz ar to arī pasaules vainu un nāvi.

Interesaanti, ka visu laiku ir balsis, kas čukst: “Viņš ir nevainīgs! Viņš ir nevainīgs!” Pilāta sieva sūta viņam ziņu, intuitīvi nojauzdama, ka šī cilvēka nonāvēšana būs smaga netaisnība. (Šajā stāstā tieši sievietes runā un rīkojas patiesi: sieviete, kas svaida Jēzu; kalpones, kas izaicina Pētera noliegumu; sievietes pie krusta un pie kapa.) “Viņš ir nevainīgs,” viņa saka, un Pilāts sirdī zina, ka tā ir taisnība – un tomēr nolemj to neņemt vērā.

Jēzus nevainīgums ir atslēga evaņģēlista Mateja vēstījumam. Ja Viņš būtu vēl viens dumpinieks, vēl viens Baraba, kāds labums būtu vienu apmainīt pret otru? Apkārt ir vaina un kauns: Pēteris un Jūda ir nodevēji; augstie priesteri un vadītāji ir paveikuši savu ļaunāko darbu; pūlis labprātīgi ir iesaistījies; un tagad arī Romas pārvalde atklāj, kāda patiesībā ir tās slavinātā “Romas taisnība”, pievienojot savu vainas un liekulības daļu.

Cilvēciskās varas sistēmas, kas savā starpā sadala pasauli, apvienojas vienā lietā – tās piesit Jēzu pie krusta. Taču Viņa nevainīgums attiecībā uz apsūdzībām ir atslēga tam, ko evaņģēlists Matejs vēlas, lai mēs tur saskatītu. Jēzus mirst grēcinieku vietā. Viņa lielais Upura darbs atver ceļu cauri grēka un nāves jūrai, aicinot visus (kopš tā laika arvien pieaugošu cilvēku pulku!) sekot Viņam līdzi brīvībā.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kad nekas nenotiek – un tomēr Dievs darbojas

(Jņ 11:1-16) Bija kāds nevesels – Lācars no Bētanijas, no ciema, kur dzīvoja Marija un viņas māsa Marta. Marija bija tā, kas Kungu bija svaidījusi ar smaržīgām eļļām un viņa kājas ar saviem matiem žāvējusi. Tās brālis Lācars bija saslimis. Tad māsas lika nodot Jēzum ziņu, sacīdamas: “Kungs, redzi, tas, ko tu mīli, ir slims.” Jēzus, to dzirdējis, teica: “Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls caur to tiktu pagodināts.” Jēzus mīlēja Martu, tās māsu un Lācaru. Kad nu viņš dzirdēja, ka Lācars ir sasirdzis, tad viņš vēl divas dienas uzkavējās tajā vietā, kur bija. Pēc tam viņš sacīja mācekļiem: “Iesim atkal uz Jūdeju!” Mācekļi viņam sacīja: “Rabi, jūdi nupat vēl gribēja tevi nomētāt akmeņiem, un tu atkal ej turp!” Jēzus atbildēja: “Vai tad nav divpadsmit stundu dienai? Ja kāds staigā dienā, tas neklūp, jo tas redz šīs pasaules gaismu. Bet, ja kāds staigā naktī, tas klūp, jo viņā nav gaismas.” To pateicis, viņš tiem sacīja tālāk: “Lācars, mūsu draugs, ir iemidzis, un es dodos, lai viņu pamodinātu.” Viņa mācekļi tam sacīja: “Kungs, ja viņš ir iemidzis, viņš kļūs vesels.” Jēzus gan bija runājis par viņa nāvi, bet tie domāja, ka viņš runā par gulēšanu miegā. Tad Jēzus viņiem sacīja tieši: “Lācars ir nomiris! Es priecājos jūsu dēļ, ka manis tur nebija, lai jūs ticētu. Bet iesim pie viņa!” Tad Toms, saukts Dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: “Ejam arī mēs, lai mirtu kopā ar viņu!” 

Kāpēc nekas nenotiek?
Kad tika noslēgts mans darba līgums ar Latviešu draudzi Indianapolē, mēs sapratām, ka jāpārdod mūsu māja Anglijā. Sakārtojām māju un dārzu, cik labi vien iespējams. Es devos uz Ameriku sākt kalpošanu, bet Dagnija palika, lai nokārtotu pārdošanu. Tika noslēgts līgums ar aģentu, kurš pārliecinoši solīja, ka viss notiks ātri un pat bez viņas klātbūtnes. Tāpēc arī viņa drīz ieradās ASV.
Un tad sākās gaidīšana. Aģents sūtīja atskaites: māju apskata, ir interese, ir pat piedāvājumi. Bet katru reizi kaut kas izjuka. Vienam banka atteica kredītu. Citam šķita, ka par maz guļamistabu. Citam – ka dārzs (kas bija Dagnijas lepnums!) esot pārāk liels. Pagāja mēneši. Pagāja gads. Un tad aģents ierosināja krietni samazināt cenu – tad viņš gan varēšot māju ātri pārdot.

Protams, mēs lūdzām Dievu. Varbūt jāsamazina cena? Varbūt jādara vēl kas cits? Dievs, dod kādu zīmi! Taču šķita, ka nekas nenotiek. Pēc gada mūsos nobrieda pārliecība, ka kaut kas nav kārtībā. Dagnija aizlidoja uz Angliju, noslēdza līgumu ar citu aģentu. Dažu dienu laikā atradās pircējs, kurš tieši tādu māju bija meklējis – ar lielu dārzu un pat vietu vistām. Cenu nesamazinājām. Darījums tika noslēgts. Pircējs bija laimīgs, mēs – atviegloti un pateicīgi.
Taču es neaizmirstu tos mēnešus, kad šķita, ka Dievs klusē. Kad lūdzām un nekas nenotika. Kad nogurums pārvērtās aizkaitinājumā un sev jautājām: vai neesam kļūdījušies? Un tādi stāsti ir daudz, kuriem nav tik skaidra un priecīga atrisinājuma – vismaz vēl ne.

Arī visas pasaules stāsts ir līdzīgs. Mēs lūdzam par taisnību un mieru, par saskaņu starp tautām un cilvēkiem. Un tomēr viss nenotiek tā, kā mēs gribētu.
Bet Dievs ar mums nespēlējas. Par to es esmu pārliecināts. Taču Viņa ceļi nav mūsu ceļi. Viņa laiks nav mūsu laiks.

To spilgti atgādina Jāņa evaņģēlija 11. nodaļa. Kad Jēzus saņēma ziņu no Marijas un Martas – steidzamu saucienu pēc palīdzības –, Viņš vēl divas dienas palika tur, kur bija. Viņš nesteidzās. Nesūtīja vēstījumu, ka ir ceļā. Vienkārši palika. Un Betānijā abas māsas skatījās, kā viņu brālis mirst.

Ko Jēzus darīja? No visa stāsta varam nojaust – Viņš lūdza. Viņš meklēja Tēva gribu. Mācekļi nebija kļūdījušies: Jūdejā Viņu gribēja nomētāt ar akmeņiem. Betānija bija tikai pāris kilometru no Jeruzalemes, un turp doties nozīmēja riskēt.

Šis stāsts nav tikai par Lācaru. Tas ir arī par Jēzu. Nodaļas sākumā mācekļi brīdina Viņu neiet uz Jūdeju. Nodaļas beigās augstais priesteris saka, ka vienam cilvēkam jāmirst par tautu. 

Kad Jēzus pie Lācara kapa pateicas Tēvam par uzklausītu lūgšanu, varam pieņemt, ka Viņš atsaucas uz tām klusajām dienām, kurās Viņš cīnījās lūgšanā. Viņš lūdza par Lācaru, bet arī par Savu ceļu. Par to, ko šis brīnums nozīmēs. Lācara augšāmcelšana kļūs par vienu no iemesliem, kādēļ varas vīri gribēs Viņu novākt no ceļa. Bet tā būs arī zīme – spēcīga liecība par to, kas Viņš ir un kā beigsies Viņa misija.

Gaidīšanas laiks bija būtisks. Jēzus rīkojās nevis tā, kā māsas bija cerējušas, bet daudz vairāk, nekā tās spēja iedomāties.

Vārds “Betānija” nozīmē “nabago nams”. Iespējams, tā patiešām bija vieta, kur aprūpēja trūcīgos un slimos. Jēzus tur bija bijis vairākkārt. Tur Viņš parādīja Savu tuvību tiem, kam bija vajadzīga palīdzība. Un vēlāk Marija izlēja dārgu svaidāmo eļļu pie Viņa kājām, izraisot sašutumu – kāpēc tas nav dots nabagiem? Pārpilnība nabago namā šķiet nepiemērota. Bet Jēzus bieži pārsteidz un apgāž mūsu priekšstatus.

Viņš neieradās tad, kad māsas sauca. Tomēr Viņš atnāca. Viņš runāja par “miegu”, domādams nāvi, un mācekļi to nesaprata. Un Viņš sacīja: kas staigā dienā, tas neklūp; kas staigā tumsā, tas klūp. 
Ko tas nozīmē?
Tikai tad, ja ejam kopā ar Viņu, mēs patiesi redzam, kurp ejam. Ja vadāmies tikai pēc savas izpratnes, mēs klūpam, jo staigājam tumsā. Bet, ja paliekam pie Viņa, pat ja jāpiedzīvo ilgs neizpratnes laiks, mēs beigās nonāksim pareizajā vietā.

Stāsta beigās izskan Toma vārdi: “Iesim arī mēs un mirsim kopā ar Viņu.” Tajos ir uzticība, kaut arī nesaprašana. Viņi vēl nemirs kopā ar Viņu – ne tajā brīdī. Bet tā ir pareizā attieksme.
Ir daudz, ko nesaprotam. Mūsu plāni izjūk. Mūsu lūgšanas šķiet neuzklausītas. Bet, ja ejam kopā ar Jēzu – pat tad, ja ceļš ved nāves ēnā –, mēs ejam gaismā. Ja skrienam paši ar saviem plāniem un ambīcijām, mēs neizbēgami klupsim.

Tādēļ, kad Tev šķiet, ka nekas nenotiek, iespējams, Dievs tieši tad dara vislielāko un labāko darbu. Un Viņa laiks – kaut arī mums nesaprotams – ir īstais ceļš uz gaismu.
  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Vai ciešanas ir sods? Jēzus izaicinājums mūsu pieņēmumiem

(Jņ 9:1-12) Garām iedams, viņš ieraudzīja cilvēku, kas bija akls kopš dzimšanas. Mācekļi viņam jautāja: “Rabi, kurš ir grēkojis – viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš piedzimis akls?” Jēzus atbildēja: “Nedz šis ir grēkojis, nedz viņa vecāki, bet tas ir tādēļ, lai viņā atklātos Dieva darbi. Kamēr ir diena, mums jādara tā darbi, kas mani sūtījis; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt. Kamēr es esmu pasaulē, es esmu pasaules gaisma.” To pateicis, viņš spļāva zemē un no siekalām sataisīja dubļu piku, ar to iezieda neredzīgā acis un sacīja: “Ej, nomazgājies Sīloāmas (kas tiek tulkots: sūtītais) dīķī!” Un viņš aizgāja un nomazgājās, un atnāca redzīgs. Tad kaimiņi un tie, kas viņu bija redzējuši agrāk ubagojam, sacīja: “Vai šis nav tas, kurš sēž un ubago?” Citi sacīja: “Tas ir viņš.” Citi: “Nē, bet viņam līdzīgs.” Bet viņš pats sacīja: “Es tas esmu.” Tad tie viņam jautāja: “Kā tad tavas acis atvērās?” Viņš atbildēja: “Cilvēks, vārdā Jēzus, sataisīja dubļu piku, uzzieda man uz acīm un sacīja: ej uz Sīloāmu un nomazgājies. Es aizgāju, nomazgājos un tagad varu redzēt.” Tie viņam jautāja: “Kur viņš ir?” Viņš teica: “Es nezinu.” 

Kad mēs sākām dzīvot Anglijā, mūsu mājai bija nepieciešams pamatīgs remonts. Un es nolēmu, ka pamēģināšu to izdarīt pats saviem spēkiem. Strādājot, es klausījos radio (mana mīļākā stacija bija BBC Radio 2). Atceros, ka reiz kāda raidījuma tēma piesaistīja manu uzmanību. Raidījuma dalībnieki pieminēja notikumu, ka 90to gadu beigās kāds cilvēks bija atlaists no darba viņa ķecerīgo uzskatu dēļ (viņam bija savdabīgs viedoklis par pēcnāves dzīvi). Es sāku klausīties uzmanīgāk. Kas tas bija? Kādu amatu viņš ieņēma? Vai tas bija kāds ievērojams teologs, varbūt pat bīskaps, kas noliedz augšāmcelšanos? 

Nē. Izrādās tas bija bijis futbola treneris. Toreizējais Anglijas nacionālās izlases vadītājs bija publiski paziņojis, ka cilvēki, kuri piedzimst ar fiziskiem traucējumiem vai invaliditāti, tādā veidā tiek sodīti par grēkiem, kurus izdarījuši savā iepriekšējā dzīvē. Šāds uzskats pastāv daļā no hinduisma tradīcijas (lai gan daudzi hinduisti to noraidītu). Ja cilvēks tic karmas likumam – nepārtrauktai cēloņu un seku ķēdei, kas stiepjas no šīs dzīves nākamajā un vēl tālāk –, tad tiek pieņemts, ka vienā dzīvē paveiktais tiek atalgots vai sodīts citā. 

Taču sabiedrība bija sašutusi. Organizācijas, kas aizstāv cilvēku ar invaliditāti tiesības, saprotami bija niknas. Medijos izcēlās vētra. Un drīz vien Anglijas futbola vadība bija lūgusi treneri atkāpties. Pārrunājot šo notikumu, raidījuma dalībnieks jautāja, vai tik tā nav bijusi reliģiska diskriminācija. Tomēr vissmieklīgākais bija tas, ka daži diskusijas dalībnieki, nespējot atšķirt vienu reliģiju no otras un pieņemot, ka jebkura ticība pēcnāves dzīvei ir vienāda, nosauca treneri par “no jauna piedzimušu kristieti”, ar to laikam domājot – cilvēku, kurš reliģiju uztver nopietni. 
Šajā juceklī neviens neatcerējās un nepieminēja, ka Jaunajā Derībā ir teksts, kas tieši skar šo jautājumu – Jāņa evaņģēlija devītā nodaļa (skatīt šodienas lasījumu!). 

Jēzus mācekļi bija jūdu ticīgie. Tāpēc arī viņi, tāpat kā farizeji (skatīt 34. pantu), pieņēma, ka pastāv saikne starp kādā brīdī esošu slimību un iepriekš izdarītu grēku. Šoreiz tikai jautājums ir – kura grēku? Redzot cilvēku, kas piedzimis akls, viņi secina: kāds noteikti ir izdarījis kaut ko nepareizi, un tagad šis ir sods. 

Šāds domāšanas veids mēģina saglabāt pārliecību par Dieva taisnīgumu. Ja pasaulē notiek kas šķietami netaisnīgs, bet mēs ticam Dievam, kas ir visvarens, mīlošs un taisnīgs, tad viens veids, kā atrisināt spriedzi, ir teikt: tas tikai izskatās netaisnīgi, bet patiesībā tā nav. Droši vien kaut kur bijis kāds slepens grēks, kas tagad tiek sodīts. Šāda pārliecība ir ērta, ja pats esi turīgs, paēdis un vesels – ja neviens nevar tevi apsūdzēt kādā slēptā iepriekšējā grēkā. 

Jēzus stingri noraida šādu pasaules skaidrojumu. Pasaule ir savādāka (noslēpumaināka un tumšāka). Un savukārt Dieva varenās, mīlošās taisnības gaisma spīd spožāk, nekā mēs iedomājamies. Taču, lai to saprastu, mums jābūt gataviem pamainīt dažus no saviem iecienītajiem pieņēmumiem un ļaut Dievam tos pārveidot. 

Mums jāpārstāj domāt par pasauli kā par morālu spēļu automātu: iemet monētu (izdari labu vai ļaunu darbu) un saņem attiecīgu atlīdzību vai sodu. Protams, rīcībai ir sekas. Labs darbs bieži nes labu augli, un ļauns darbs bieži rada postu. Taču tas nav automātiski mehānisks likums. Laipnība dažkārt tiek nicināta. Un daži netikumi bieži paliek bez redzama soda. 

Un it īpaši – to nevar attiecināt uz kādu “iepriekšēju dzīvi” vai citu cilvēku grēkiem. Piedzimt aklam nenozīmē, ka tu esi grēkojis, saka Jēzus. Tas nenozīmē arī, ka grēkojuši tavi vecāki. Nē – notiek kas daudz noslēpumaināks un tajā pašā laikā cerīgāks. Šīs pasaules haoss un ciešanas ir izejmateriāls, no kura mīlošais, gudrais un taisnais Dievs veido savu Jauno Radību. 

Kad Jēzus dziedina šo cilvēku, evaņģēlists Jānis vēlas, lai mēs redzētu: tas ir brīdis, kad Dieva patiesība un šīs pasaules dzīve it kā savienojas vienā. “Es esmu pasaules gaisma,” saka Jēzus, atgādinot evaņģēlija ievadu: dzīvība bija Viņā, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsā, un tumsa to nav uzvarējusi. Jāņa evaņģēlijs virza mūsu sirdis un prātus pretī Dieva jaunajai radībai; tā aicina domāt par laiku, kad Dievs visu darīs jaunu. 

Radīšanas sākumā Dievs sastapās ar haosu. Viņš neapstājās, lai to analizētu vai meklētu vainīgos. Viņš radīja gaismu. Un līdz ar gaismu – jaunu pasauli. Tāpat arī šeit Jēzus dara Tā darbus, kas Viņu ir sūtījis. Tuvojas cita tumsa – nakts, kad Jēzus tiks nogalināts un pasaule šķitīs iegrimstam pirmatnējā juceklī. Bet jau tagad Viņš iedibina jauno pasauli – gaismas un dziedināšanas pasauli. Pēc Lielās Piektdienas un Klusās Sestdienas nāks Augšāmcelšanās Rīts – jaunās radības gaisma. 

Jaunā radība vienmēr šķiet mulsinoša. Mūsu evaņģēlijā stāstā cilvēki pat nespēj saprast – vai tas tiešām ir tas pats cilvēks? Arī šodien, kad kāds sastopas ar Jēzus labo vēsti un viņa dzīve tiek pārveidota, cilvēki jautā: vai tas tiešām tā var būt? Vai cilvēks, kurš agrāk meloja un krāpa, var kļūt patiesīgs, godīgs un gudrs? Atbilde ir – jā, tas notiek. 

Tāpat pēc augšāmcelšanās mācekļi jautā: vai tas tiešām ir Jēzus? Atbilde atkal ir – jā. Jaunā radība notiek. Dziedināšana notiek. Dzīves tiek pārveidotas. 

Un tad rodas jautājums (jautājums, ko viņi uzdeva dziedinātajam cilvēkam): kā tas notika? Kā tas notiek? 
Atbilde visā evaņģēlijā ir viena – tas notiek caur Jēzu. 
Un nākamais jautājums ir: kur Viņu var atrast? 
Dziedinātais to vēl nezināja. Taču viss Jāņa evaņģēlijs ir uzrakstīts tādēļ, lai mēs to zinātu.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Vai tu vienkārši nevarētu apklust un klausīties?

(95. psalms) Nāciet, dziedāsim Kungam, 
uzgavilēsim mūsu glābiņa Klintij!
Nāksim viņa priekšā ar pateicību,
ar slavas dziesmām tam uzgavilēsim –
jo liels Dievs ir Kungs
un liels ķēniņš pār visiem dieviem,
kuram rokā zemes dzīles
un kalnu gali – arī tam,
kuram jūra, un viņš to darinājis,
un sauszemi viņa rokas veidojušas!
Nāciet, nolieksimies, metīsimies ceļos
Kunga, mūsu Radītāja, priekšā,
jo viņš ir mūsu Dievs
un mēs – viņa ganību tauta
un avis, ko viņa roka gana!
Kaut šodien jūs viņam klausītu!
Nenocietiniet sirdis kā pie Merības,
kā todien pie Masas tuksnesī,
kad mani kārdināja jūsu tēvi –
tie mani pārbaudīja, kaut redzēja manus darbus!
Četrdesmit gadus man derdzās šī audze,
un es teicu: tā ir tauta ar aplamām sirdīm,
un tie nevēro manus ceļus! –
Tad es zvērēju savās dusmās:
tie vis neienāks manā miera zemē! 

Viena no spilgtākajām manām pusaudža gadu atmiņām saistās ar Bībeli. Kādu dienu es saņēmu dāvanā Bībeli latviešu valodā tā sauktajā “jaunajā drukā” – tā mēs toreiz dēvējām 1965. gada izdevumu, ko bija laidusi klajā Britu Bībeles biedrība. Tie bija Padomju okupācijas gadi un Latvijā pieejamas bija galvenokārt Glika tulkojuma Bībeles vecajā drukā, ko cilvēki bija saglabājuši no pirmskara laikiem. Reizēm jaunās Bībeles ieveda trimdas latvieši, kas brauca apciemot radiniekus okupētajā dzimtenē.

Es biju patiesi lepns par savu jauno Bībeli. Nevienam citam manam vienaudzim mūsu draudzē tādas nebija. Es to ņēmu līdzi uz katru dievkalpojumu. Kad mācītājs sprediķa laikā nosauca rakstu vietu, no kuras lasīs, es centos ātri uzšķirt attiecīgo nodaļu un sekot līdzi tekstam. Tā kā mācītājs lietoja Glika tulkojumu, man bija interesanti atklāt, ka manā Bībelē atsevišķas vietas skan nedaudz citādi. Tas mani ļoti ieinteresēja. Šodien es domāju, ka šis bērnības piedzīvojums bija viens no tiem klusajiem iemesliem, kas vēlāk palīdzēja man atsaukties aicinājumam kļūt par mācītāju.

Tomēr ir vēl kāds īpatnējs atgadījums no tiem laikiem. Sekojot Bībeles lasījumiem dievkalpojumā, es ievēroju, ka reizēm mācītājs lasījuma gaitā izlaida kādu pantu un pārlēca uz nākamo. Tie, kas vienkārši klausījās, to, iespējams, nemaz nepamanīja. Taču es, sekojot tekstam savā Bībelē, redzēju, ka kaut kas ir izlaists. Un nereti gadījās tā, ka, ja būtu lasīts viss teksts bez pārtraukuma, tas nebūtu pilnīgi saskanējis ar domu, ko mācītājs vēlējās uzsvērt. Iespējams, tieši šī pieredze mani noskaņoja būt piesardzīgam pret sludināšanas metodi, kur vienā sprediķī tiek izmantoti daudzi, savstarpēji nesaistīti Bībeles fragmenti, lēkājot no vienas vietas uz otru, lai ar tiem pamatotu jau iepriekš izveidotu viedokli.

Šodienas lasījuma psalms (Ps 95:) ir viens no šādiem piemēriem. Ļoti bieži, lasot šo psalmu dievkalpojumos, tiek nolasītas tikai psalma pirmās divas daļas. Loģika, kāpēc psalmu lieto šādā veidā, ir tāda: tas ne tikai aicina cilvēkus pievienoties Dieva slavēšanai, bet arī izaicina viņus ieklausīties tajā, ko Dievs vēlas sacīt caur Svēto Rakstu lasījumiem, kas tad parasti seko pēc šī fragmenta nolasīšanas. Tomēr, lietojot tikai pirmās divas daļas, mēs izlaidām to psalma vietu, kur ir atklāts iemesls kāpēc šis aicinājums tiek izteikts. Jo, kamēr pirmās divas daļas runā psalmam ierastajā veidā — no mums uz Dievu (vai drīzāk šajā gadījumā: no dažiem cilvēkiem uz citiem cilvēkiem par Dievu) — pēdējā daļa ir tā, kur Dievs atbild…

Pašas par sevi 95.psalma pirmās divas daļas ir mācību grāmatas cienīgs slavas psalma paraugs. Tās veido aicinājumu pielūgt, kam seko pielūgsmes pamatojums, tad atkal aicinājums un atkal pamatojums. Šīs divas sākuma daļas gan papildina viena otru, gan veido nozīmīgu secību. Psalms sākas ar aicinājumu uz skaļu un dedzīgu Dieva cildināšanu — drīzāk kā klaigāšana un dziedāšana kādā futbola stadionā, nevis kāda baznīcas kora izsmalcinātais un graciozais izpildījums. Šīs gavilējošās cildināšanas pamats ir Kunga varenība kā visvarenam Dievam. Otrā daļa atjauno aicinājumu. Tas ir vēl viens aicinājums uz ārēji skaļu Dieva atzīšanas aktu, taču tagad šis akts ietver pilnīgu nomešanos zemē — drīzāk kā musulmaņu lūgšanā, nevis kā cienīgā puspietupienā ceļos, kas raksturīgs rietumu pasaules dievkalpojumam. Šīs visa ķermeņa noliekšanas/saliekšanas pamats ir bijīga atziņa, ka Kungs ir Dievs pār visu pasauli, ir labvēlīgi noliecies tik zemu, lai būtu mūsu Dievs un vadītu mūs.

Psalms pēc šīm divām daļām varētu pilnīgi labi beigties, un man patīk fantazēt, ka tas tiešām kādu laiku pastāvēja kā slavas psalms, līdz kādu dienu Kungs nogura no visas šīs klaigāšanas un nomešanās zemē, kas pavisam viegli varēja palikt bez jebkādas apņemšanās kalpot Dievam ārpus dievkalpojuma, tāpēc Dievs kādam priesterim vai pravietim deva vēsti, kas atrodama pēdējā daļā. Vēsts sākas tā, it kā kāds cilvēks runātu par Dievu, bet tad pāriet uz runāšanu Dieva vārdā — kas praviešu vēstījumos mēdz notikt. (Uzruna atgriežas pie notikumiem, par kuriem var lasīt, piemēram, 2. Mozus grāmatas 17. nodaļā. Dažas nodaļas iepriekš, 2. Mozus grāmatas 15. nodaļā, Israēlieši ir cildinājuši Dievu ar lielu dedzību, līdzīgu tai, kas skan pirmajās divās šī psalma daļās, taču šī dedzība un nomešanās zemē drīz vien izplēnēja.)

Kā alternatīva šim manas iztēles variantam ir iespējamība, ka visas trīs daļas piederēja šim psalmam jau no paša sākuma un, ka tas pildīja savu vietu pielūgsmē līdzīgi tam, kā tas varētu pildīt vietu kristiešu dievkalpojumos, ja to lietotu pilnībā. Tādā gadījumā templī tas būtu sagatavojis cilvēkus uzklausīt Toras lasījumu.

Vēl viena ironija ir tā, ka tad, kad Jaunā Derība pievēršas šim psalmam (Ebrejiem 3.–4. nodaļā), tā citē pēdējo daļu, nevis pirmās divas. Tāpat kā ebreju tautai senatnē, arī kristīgajai draudzei ir jāmācās neuzticēties pašiem savai pašreklāmai, ja tā nevēlas saņemt Dieva dusmīgu noraidījumu.   

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Piedzimt no augšienes, jeb kad dzimšanas apliecība nav galvenais

(Jņ 3:1-13) Bija kāds cilvēks starp farizejiem, vārdā Nikodēms, viens no jūdu varasvīriem. Tas atnāca naktī pie Jēzus un viņam sacīja: “Rabi, mēs zinām, ka tu esi Skolotājs, no Dieva nācis. Jo tādas zīmes, kā tu dari, nevar darīt neviens, ja vien Dievs nav ar to.” Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Patiesi, patiesi es tev saku: ja kas nepiedzimst no jauna, tas nespēj redzēt Dieva valstību.” Nikodēms viņam sacīja: “Kā var cilvēks piedzimt, vecs būdams? Vai tad var otrreiz ieiet savas mātes miesās un piedzimt?” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi es tev saku: tas, kurš nepiedzimst no ūdens un Gara, nevar ieiet Dieva valstībā! Kas piedzimis no miesas, ir miesa, un, kas piedzimis no Gara, ir gars. Nebrīnies, ka es tev sacīju: “Jums jāpiedzimst no jauna!” Vējš pūš, kur grib, un tu dzirdi tā skaņu, bet tu nezini, no kurienes tas nāk un kurp iet. Tā ir ar katru, kas piedzimis no Gara.” Nikodēms viņam jautāja: “Kā tas var notikt?” Jēzus viņam atbildēja: “Tu esi Israēla skolotājs, un tu to nezini? Patiesi, patiesi es tev saku: mēs runājam to, ko zinām, un liecinām to, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. Ja es jums runāju par zemes lietām un jūs neticat – kā jūs ticēsiet tad, kad es runāšu par debess lietām? Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi tas, kas no debesīm nokāpis – Cilvēka Dēls.” 

Es biju pazaudējis savu dzimšanas apliecību.
Tā ir viena no tām lietām, kas mēdz notikt, kad cilvēks pārceļas no vienas mājas uz citu. Un mēs ar sievu bijām pārcēlušies dzīvot no Latvijas uz Angliju. Es ļoti labi zināju, kur dzimšanas apliecība atradās iepriekšējā dzīves vietā. Vai tiešām tā nejauši bija izmesta? Bet man bija aizdomas, ka tā tika nolikta kādā ļoti, ļoti drošā vietā. Tik drošā, ka es to nevarēju atrast.
Bet tagad tā bija nopietna problēma. Es biju pieteicies uz interviju ASV vēstniecībā Londonā, lai saņemtu Vīzu dzīvošanai Amerikā.
Viens no dokumentiem, kurš varētu būt vajadzīgs, bija minēta arī dzimšanas apliecība. Es darbojos zibenīgi – par laimi Latvijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ļauj jaunas apliecības izsniegšanu pieteikt caur viņu portālu un arī nosūta dokumentus uz norādīto adresi.
Lai nomierinātu visus lasītājus, piebildīšu – viss beidzās labi.

Taču ir viena lieta, kam dzimšanas apliecība noteikti nav vajadzīga – lai pierādītu, ka piedzimšana vispār ir notikusi. Lūk, es stāvu jūsu priekšā. Dzīvs cilvēks. Tas pats par sevi ir acīmredzams pierādījums, ka esmu piedzimis. Tas, ka reizēm ir nepieciešams oficiāli pierādīt, kad un kur tas notika, patiesībā ir tikai sīkums.
Un tieši šo atziņu kristieši bieži aizmirst, runājot par “jauno piedzimšanu”, par “otro piedzimšanu” vai par “piedzimšanu no augšienes” (vai kā nu dažādas ticīgo grupas to sauc).

Daži cilvēki savu ienākšanu kristīgajā ticībā piedzīvo kā milzīgu, satricinošu notikumu. Ar dramatisku sagatavošanos. Ar nopietnu lēmuma brīdi. Ar mokošu uztraukumu… Un tad – ar spēcīgu atvieglojuma, prieka, sajūsmas, piedošanas un mīlestības vilni. Un tad rodas kārdinājums – un mūsu Rietumu kultūrā ir ticības mācību novirzieni, kas to vēl pastiprina – domāt, ka tieši šis brīdis ir kristīgās dzīves centrs. It kā Dieva mērķis būtu bijis dot cilvēkam vienu īpašu, brīnišķīgu garīgu pārdzīvojumu, ko pēc tam visu mūžu ar siltu sajūtu atcerēties.

Bet tas būtu apmēram tas pats, kas ierāmēt savu dzimšanas apliecību, pakārt to pie sienas un uzstāt, ka tā jāparāda katram, kurš ienāk mājā.

Lielākajā daļā gadījumu svarīgākais nav tas vai spēj pierādīt, ka reiz sen tu piedzimi… un kad un kur tas notika. Svarīgākais ir tas, ka tu esi dzīvs tagad. Un ka tava dzīve dienu no dienas, mirkli pēc mirkļa rāda veselības un apziņas – dzīva cilvēka – pazīmes.

Fiziska piedzimšana bieži ir sāpīga un grūta. Gan bērnam, gan mātei. Taču cilvēks visu mūžu nerunā par to, cik grūti viņš piedzima (ja vien, kāda traģiska iemesla dēļ, šī piedzimšana nav atstājusi paliekošas sekas). Parasti cilvēks vienkārši dzīvo tālāk. Viņš kļūst par to, kas viņš ir.

Tāpēc, kad Jēzus runā ar Nikodēmu par jauno piedzimšanu, un kad evaņģēlists Jānis šo sarunu izceļ kā pirmo no vairākām dziļām tēmām savā evaņģēlijā, mums nevajadzētu domāt, ka tas nozīmē – cik svarīgi ir visu laiku domāt tikai par savu garīgās piedzimšanas brīdi.

Jā, ir svarīgi, ka tas ir noticis. Bez šaubām. Un diemžēl ir daudzi – gan baznīcā, gan ārpus tās –, kuru pašreizējais stāvoklis liek domāt, ka būtu vērts atgriezties pie jautājuma, vai garīga piedzimšana vispār ir notikusi. Taču tur, kur ir dzīvības pazīmes, ir svarīgāk šo dzīvību barot un kopt, nevis atkal un atkal analizēt dzimšanas mirkli.

Patiesībā tas, ko Jēzus saka Nikodēmam, ir daudz asāks izteikums, nekā mēs dažkārt iedomājamies. Jūdaisms, ko pazina gan Nikodēms, gan Jēzus, lielā mērā balstījās piedzimšanā pareizajā ģimenē. Svarīgākais bija būt Ābrahāma bērniem. Bija arī citas lietas, protams, bet tas bija pamats.
Un tagad Jēzus saka: Dievs veido jaunu ģimeni. Un ar parasto piedzimšanu tajā vairs nepietiek. Ir jāpiedzimst no jauna. Jāpiedzimst no augšienes. (Tas pats vārds nozīmē gan “otrreiz”, gan “no augšienes”. Bet uzsvars ir tieši uz “no augšienes”. Iniciatīva paliek Dieva pusē.)

Šī jaunā piedzimšana ir tas pats, par ko jau evaņģēlija stāstā ir runāts iepriekš – par ūdeni un Garu. Par dubulto kristību. Kristību ūdenī, kas ieved redzamajā Jēzus sekotāju kopībā. Un kristību Garā – jauno dzīvību, kas sāk mutuļot cilvēkā no iekšienes kā avots. Tie nav divi konkurējoši ceļi. Tie darbojas kopā.

Agrīnā baznīca nekad nedomāja, ka varētu iztikt bez viena vai otra. Un šeit uzsvars ir ļoti skaidrs: šī divkārtējā kristība, šī jaunā piedzimšana ir nepieciešama piederībai Dieva Valstībai. Pat vairāk – bez tās Dieva Valstību nevar pat ieraudzīt. Ne nojaust. Nemaz nerunājot par ieiešanu tajā.

Tas nozīmē, ka Dieva Valstība tagad ir atvērta ikvienam. Gars ir kustībā kā svaigi spirdzinošs vējš. Un neviens cilvēku veidots rāmis – ne dzimta, ne tauta, ne organizācija, ne mācību sistēma – nespēj to kontrolēt. Jauna loga atvēršana var būt ļoti neērta (īpaši latviešiem, kuri baidās no “caurvēja”). Īpaši tiem, kuri domā, ka viss jau ir sakārtots, marķēts un salikts glītās kaudzītēs.
Taču, ja neesam gatavi uzklausīt šo bīstami izaicinošo vēsti, mēs patiesībā vēl neesam gatavi uzklausīt evaņģēliju.

Jēzus šeit runā arī par jaunu pazīšanas/atzīšanas veidu. Par zināšanām, kas nāk no Dieva, no debesīm. Nikodēmam tas ir pazemojoši – viņš taču ir cienīts skolotājs, bet tagad tiek apgalvots, ka šī pazīšana tiek dota caur Cilvēka Dēlu.
Jēzus ir kā kāpnes starp debesīm un zemi. Un, ja gribam saprast, kā Dievs tagad savieno debesis un zemi, mums ir jāklausās Viņā. Un jāiet kopā ar Viņu pa ceļu, kuru Viņš pats iet.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

No neapmierinātības līdz kārdinājumam: kas īsti mūs kārdina?

(1Moz 3:1-3) Bet čūska bija vismanīgākā no visiem lauka zvēriem, kurus Kungs Dievs bija taisījis, un viņa teica sievai: “Vai tiešām Dievs sacīja: no visiem dārza kokiem jūs nevarat ēst?” Sieva teica čūskai: “Mēs varam ēst no visiem dārza augļiem, bet par tā koka augļiem, kas dārza vidū, Dievs sacīja: neēdiet no tā un neaiztieciet to, citādi mirsiet!”

Runājoša čūska? Tiešām?

Bet atcerēsimies – šis ir stāsts līdzība. Rakstnieces Džūlijas Boldenas (Julia Bolden - luga “Edenhouse”) versijā kārdinātājs nav čūska, bet gan papagailis, un Dieva aizliegums attiecas nevis uz koku, bet uz televīziju. Ādams un Ieva nedrīkst skatīties „labā un ļaunā atziņas” kanālu.
Tad kādu dienu papagailis ielido pa logu. Tas nemitīgi pļāpā pats ar sevi un ar sajūsmu raugās spogulī. Tad uzsauc Ievai: „Televīziju skatīties aizliegts, ja?” (Tas ir britu papagailis – Monty Python papagaiļa pēcnācējs.)
Un tad pienāk brīdis, kad Ieva no virtuves ieiet viesistabā (kur Ādams uz dīvāna nodarbojas ar cienīgu neko nedarīšanu), paņem pulti un pārslēdz televizoru uz aizliegto kanālu. No ekrāna atskan balss, kas mudina viņus pārstāt būt apmierinātiem ar to, kas viņiem ir, un sākt domāt par lielāku māju un vairāk mantām un izklaidēm. Gaisma ekrānā kļūst arvien spožāka, līdz apžilbina viņus…

Iztēloties papagaili par kārdinātāju ir ļoti trāpīgs risinājums. Pirmkārt, papagailis ir radība – gluži kā čūska. 1.Mozus grāmata uzsver kārdinātāja nereliģiozo, šīs pasaules raksturu: tas ir viens no savvaļas dzīvniekiem, ko Dievs ir radījis (pretstatā pieradinātajiem, kā aitas vai govis). 1.Mozus grāmatas 3. nodaļa parāda to, ko jau netieši norādīja 1. nodaļa (skat. 28.p) – Dieva radītās būtnes ne vienmēr tiecās dzīvot tādu dzīvi, kādu Dievs bija iecerējis. Tām bija vajadzīgs cilvēks, kas pār tām īsteno atbildīgu vadību.

Viena no 1.Mozus grāmatas 3. nodaļas stāsta traģēdijām ir tā, ka čūska veiksmīgi apgriež otrādi attiecības starp vadītāju un vadāmo. Cilvēkam bija jāvada radība labuma virzienā, bet tagad daba sāk vadīt cilvēku postoši.

Pēc manām domām, viltība ir tāda īpašība, ko var izmantot gan labam, gan ļaunam mērķim. Gudrs cilvēks pamana briesmas un paslēpjas, bet lētticīgais iet tālāk un cieš (Sal.Pam. 22:3). Čūska savā viltībā izmantoja Ādama un Ievas naivumu.

Tagad – vai Dievs ir vainīgs, ka čūska ir tāda? Dievs acīmredzot tā nedomā, jo Viņa reakcija uz notiekošo nav: „Ak vai, es kļūdījos, piedodiet.” Vecā Derība konsekventi rāda Dievu kā tādu, kas spēj izmantot pat neplānotas un nepareizas rīcības laba mērķa piepildīšanai. Varbūt šeit redzam tam pirmo piemēru. Aizliegums ēst no labā un ļaunā atziņas koka ir pārbaudījums Ādamam un Ievai, un čūska kļūst par šā pārbaudījuma daļu.

Ja viņi izturētu pārbaudījumu un turētos tālāk no koka, iespējams, Dievs vēlāk dotu viņiem šo atziņu citā veidā – tad, kad viņi būtu gatavi, visu zinot un saprotot, turpināt atbildīgi rūpēties par dārzu. Čūskas kārdinājums kļūst par Dieva instrumentu, ar kura palīdzību cilvēks tiek pārbaudīts. (Latviešu valodā ir dažādi vārdi kārdināšanai, kas grib pazudināt, un pārbaudījumam, kas grib stiprināt, bet gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā tiek lietots viens un tas pats vārds.)

Kristīgajā iztēlē (balstoties uz Atklāsmes grāmatas 12:9) kārdinātājs ir sātans, un tas aicina arī čūskas darbībā saskatīt viņa klātbūtni. Tas ir loģisks secinājums, kad sātana tēls jau ir izveidojies, lai gan Vecajā Derībā sātans īsti neparādās kā tumsas valdnieks. Kad Vecā Derība runā par spēku, kas nostājas pret Dievu, tā drīzāk izmanto tēlus – jūras briesmoni, pūķi, čūsku. Šādi čūska parādās, piemēram, Ījaba grāmatā un pravieša Jesajas rakstos.

Tāpat kā Džūlija Boldena ar papagaili var pateikt ko būtisku par kārdinājumu, arī 1.Mozus grāmata ar čūsku pasaka ko svarīgu. Tā nav nejauša radība. Čūska var simbolizēt haosu, nekārtību, apjukumu, neprātu. Bet tā joprojām ir – čūska.

Interesanti ir arī tas, ka Tuvajos Austrumos čūska bija reliģisks simbols. Tāpēc stāsts par čūsku, kas kārdina Ievu, varēja atgādināt par svešajām reliģijām, kas Israēla tautai bieži kļuva par kārdinājumu.

Oskars Vailds lugā 'Lēdijas Vindermeras vēdeklis' ļauj kādam lugas varonim iesaukties: „Es varu pretoties visam, izņemot kārdinājumam.” Ādamam un Ievai, šķiet, pat nebija iespējas noskaidrot, vai tas uz viņiem attiecas. 1.Mozus grāmatas stāsts no viņu radīšanas uzreiz pāriet pie viņu krišanas. Nekāda medusmēneša perioda tur nav.

Čūska savu viltību sāka ar to, ka padarīja Dievu daudz stingrāku un daudz mazāk dāsnu, nekā Viņš patiesībā ir. Ievēro, sākotnējais Bībeles stāsts uzsver Dieva devīgumu… un vienu vienīgu ierobežojumu. Čūska pārvērš visu par aizliegumu.
Varbūt čūska cer cilvēkus tā piemānīt?

Tomēr tas neizdodas tik viegli. Ieva zina, ko Dievs ir teicis. Viņa zina par devīgumu, par aizliegumu un par briesmām. Viņa pat piebilst, ka no koka nedrīkst ne tikai ēst, bet tam pat pieskarties. Kur tad čūskai tomēr izdodas?

Bet beigu beigās Ievu savaldzina piedāvātā iespēja iegūt kaut ko vairāk…
1.Mozus grāmata uzsver kārdinājuma it kā ikdienišķo raksturu. Vai nav tā, ka tieši – vairāk lietu, vairāk iespēju, lielāka māja utt. ir tas, kas mūs kārdina?
Bet tas arī izrādās ir veiksmīgs slazds – Ieva izdarīja izvēli, jo aizmirsa Dieva dāsnumu un noticēja apmelojumam par Dievu.
Kādam Dievam mēs ticam?   

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Apskaidrošana un krusts: viena noslēpuma divas puses

(Mt 17:1–8) Pēc sešām dienām Jēzus ņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni, viņa brāli, un uzveda tos savrup kādā augstā kalnā, un viņš tapa pārveidots to priekšā – viņa vaigs mirdzēja kā saule, un viņa drēbes tapa baltas kā gaisma. Un, redzi, tiem parādījās Elija un Mozus – tie sarunājās ar Jēzu. Un Pēteris vērsās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi, ja tu gribi, es šeit uzcelšu trīs teltis – vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” Kad viņš vēl runāja, redzi, spožs padebesis tos apēnoja, un pēkšņi balss no padebeša atskanēja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts, klausiet viņu!” Mācekļi, to dzirdēdami, ļoti nobijušies krita uz sava vaiga. Jēzus pienāca tiem klāt un pieskāries teica: “Celieties un nebaidieties!” Acis pacēluši, tie vairs nevienu citu neredzēja kā vienīgi Jēzu.

Tabora kalns ir liels, noapaļots pakalns Galilejas vidienē. Ja Tu turp dodies šodien kopā ar svētceļnieku grupu, Tev ir jāizkāpj no autobusa un ar taksometru jādodas augšup kalnā. Mēdz sacīt, ka Dievs ir īpaši iemīļojis Tabora kalna taksometru vadītājus, jo tajās dažās minūtēs, traucoties augšup vai lejup pa šauro kalnu ceļu, šajās mašīnās notiek vairāk lūgšanu nekā visā pārējā dienā – vai varbūt pat visā nedēļā. (Esmu dzirdējis nostāstus no tiem, kuri ir bijuši Tabora kalnā – tas šķiet ticami. Skatīt foto.)

Tabora kalns tradicionāli tiek uzskatīts par Jēzus apskaidrošanas/pārveidošanas vietu (kā pareizāk nosaukt to neparasto notikumu, ko apraksta Matejs, Marks un Lūka?). Patiesībā mēs droši nezinām, ka tas notika tieši tur. Tikpat iespējams, ka Jēzus Pēteri, Jēkabu un Jāni (savus tuvākos mācekļus) aizveda uz Hermona kalnu, kas atrodas netālu no Filipa Cēzarejas (pilsētiņa, kur norisinājās iepriekšējā evaņģēlija nodaļā aprakstītā saruna). Hermona kalns ir nomaļāks un grūtāk pieejams, un tieši tāpēc svētceļnieku grupas jau izsenis dod priekšroku Taboram. Starp citu, no abiem kalniem paveras brīnišķīgs skats uz Galileju.

Taču Jēzus un viņa trīs draugi neskatījās uz ainavu. Viņu uzmanību saistīja kas daudz neparastāks – notikums bija tik neparasts, ka daudziem tam ir bijis grūti noticēt. Tomēr man ir kāds arguments – šis stāsts ir tik savāds (jo īpaši Pētera neveikli izteiktais ierosinājums celt trīs teltis!?!), ka daudzi pētnieki mūsdienās piekrīt: šāda veida vēsturiskam notikumam ir jābūt patiesi notikušam. Turklāt ir zināmi arī citi gadījumi – gan senatnē, gan mūsdienās –, kad cilvēki ir piedzīvojuši ko līdzīgu.

Tas mūs izaicina nopietni padomāt. Nereti tiek teikts, ka Jēzus mirdzēja tāpēc, ka Viņš bija dievišķs, un ka šis notikums bija Viņa dievišķās būtības atklāsme, kas citādi būtu palikusi apslēpta. Taču evaņģēlista Lūkas stāstā mirdz arī Mozus un Elija, un tas nozīmē, ka šāds skaidrojums neder. Mozus un Elija nav dievišķi. Turklāt pats Jēzus jau iepriekš, Mateja evaņģēlijā, bija sacījis, ka visi Dieva ļaudis Dieva Valstībā spīdēs kā zvaigznes (13:43, atsaucoties uz Daniēla 12:3). Jaunās Derības autoru skatījumā cilvēce pati par sevi ir godības pilna, un Jēzus pilnīgā cilvēcība ir paraugs tai godībai, kurā kādu dienu dalīsies visi viņa ļaudis. Ja Tu vēlies ieraudzīt Jēzus dievišķību, agrīnie kristieši sacītu, tad Tev – cik pārsteidzoši tas arī nebūtu – jāskatās uz Jēzus ciešanām un apkaunojošo nāvi. Ja tas šķiet mulsinoši, tad tas ir noslēpums, ar kuru, pēc pirmo kristiešu domām, mums ir jāmācās sadzīvot.

Patiesībā apskaidrošanas aina (kā to parasti sauc) piedāvā savādu paralēli un pretstatu krustā sišanas ainai (Mateja 27:33–54). Ja Tu vēlies pārdomāt vienu no tām, ir vērts paturēt prātā arī otru – kā fonu. Šeit, uz kalna, Jēzus ir atklāts godībā; tur, uz pakalna ārpus Jeruzalemes, Viņš ir atklāts kaunā. Šeit Viņa drēbes mirdz spoži baltas; tur tās ir novilktas, un kareivji met kauliņus par tām. Šeit Viņam blakus ir Mozus un Elija – divi no Israēla tautas dižākajiem varoņiem, kas pārstāv bauslību un praviešus; tur Viņam blakus divi laupītāji, kas simbolizē, cik dziļi Dieva tauta bija nonākusi savā dumpīgumā pret Dievu. Šeit skatu aizēno spožs mākonis; tur pār zemi nolaižas tumsa. Šeit Pēteris izsaucas par notikuma brīnišķīgumu; tur viņš slēpjas kaunā, jo ir noliedzis, ka pazīst Jēzu. Šeit balss no paša Dieva pasludina, ka šis ir Viņa mīļotais Dēls; tur pagānu kareivis pārsteigumā atzīst: patiesi, šis bija Dieva Dēls.

Pirmais notikums paskaidro otro – un otrādi. Iespējams, mēs patiesi saprotam katru no tiem tikai tad, kad raugāmies uz tiem kopā. Mācies ieraudzīt godību krustā; mācies ieraudzīt krustu godībā – un Tu būsi sācis apvienot Dieva smieklus un asaras. Dievu, kas apslēpjas mākonī, Dievu, kas kļūst pazīstams Jēzus savādajā personā. Šis stāsts, protams, ir par pārsteidzošo Dieva spēku un mīlestību. Taču tā galvenais mērķis ir, lai mēs iemācītos atpazīt šo pašu spēku, mīlestību un skaistumu Jēzū. Lai mēs būtu gatavi ieklausīties Viņa balsī – jo īpaši tad, kad Viņš mums saka: ņem savu krustu un seko man.

Evaņģēlists Matejs šeit, tāpat kā citur, uzsver paralēli starp Jēzu un Mozu. Mozus izveda Israēla tautu no Ēģiptes un pēc tam (pirms sava uzdevuma pabeigšanas) uzkāpa Sinaja kalnā, lai saņemtu bauslību. Pēc tam, kad israēlieši bija smagi pārkāpuši bauslību, viņš atkal kāpa kalnā, lai lūgtu par tautu un izlūgtos Dieva žēlastību. Mozus dzīves nogalē Dievs apsolīja sūtīt tautai pravieti, kas būs līdzīgs viņam (5. Mozus 18:), un deva pavēli: jums būs viņā klausīties. Tagad, kad Mozus atkal satiek Dievu uz kalna, balss no mākoņa norāda uz Jēzu, apstiprinot to, ko Pēteris bija sacījis iepriekšējā nodaļā. Jēzus nav tikai pravietis; Viņš ir Dieva paša Dēls, Mesija, un Dievs ir labvēlīgs tam, ko Viņš dara. 

Šī atklāsme, ko piedzīvoja mācekļi, ir tikpat aktuāla arī mums šodien. Ja Tu vēlies atrast ceļu – ceļu pie Dieva, ceļu uz apsolīto zemi –, Tev ir jāklausās Jēzū. Tev ir Viņam jāseko!.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk