Vai mums ir ausis dzirdēt?

(Mt 13:1-9) Tajā pašā dienā Jēzus, izgājis no nama, apsēdās jūras krastā. Un liels ļaužu pūlis sapulcējās pie viņa. Tādēļ viņš iekāpa laivā un apsēdās, bet ļaudis stāvēja krastā. Viņš tiem daudz runāja līdzībās, teikdams: “Redzi, sējējs izgāja sēt. Viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda. Cita krita akmenājā, kur tai nebija daudz zemes; tā tūlīt uzdīga, tādēļ ka tā nebija dziļi zemē. Bet, kad saule uzlēca un dedzināja, tā nokalta, tādēļ ka tai nebija sakņu. Cita sēkla krita starp ērkšķiem, un ērkšķi izauga un to nomāca. Bet cita sēkla krita labā zemē un nesa augļus – cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” 

Manā bērnības atmiņā ir kāds rīts Rojā. Mēs bijām ciemos pie maniem vecvecākiem. Es biju pārāk mazs un neatceros, kas notika pirms tam vai pēc tam, bet atceros jūru tajā rītā.
Jūra bija gandrīz pilnīgi mierīga. Varētu pat teikt pat gluda. Tikai reizēm pār ūdens virsmu pārskrēja pavisam sīka ņirboņa, it kā kāds ar vieglu roku būtu pieskāries ūdenim un tas uz mirkli atdzīvojies. Bija agrs. Saule bija tikai mazliet pacēlusies virs jūras, un kā tas ir tādos rītos, gaisma šķiet nāk nevis no debesīm vien, bet it kā arī no pašas ūdens virsmas.

Un tad es atceros kaut ko, kas bērnam likās ļoti savādi. Es dzirdēju balsis. It bijā kā cilvēki kaut kur sarunātos. Ne tā, ka varētu saprast katru vārdu, bet drīzāk tā — dzirdi, ka cilvēki runā, dzirdi balsu ritmu, varbūt kādu skaļāku vārdu, bet nesaproti, par ko viņi runā. Es paskatījos apkārt, bet krastā neviena nebija.
Tad es prasīju tēvam: “Kur tie cilvēki ir?” Un viņš man paskaidroja, ka tās droši vien ir zvejnieku balsis. Kaut kur tālāk jūrā, savā zvejas laivā, varbūt apmēram pusjūdzi no krasta (gandrīz kilometru) zvejnieki sarunājās, un tajā rīta klusumā viņu balsis nāca pāri ūdenim līdz krastam.

Bērnam tas bija pārsteigums. Kā tas var būt, ka cilvēkus neredz, bet dzird? Kā tas var būt, ka balss no tik tālas vietas atnāk tik skaidri? Bet rāma jūra, kluss rīts, pareizs vēja virziens var panākt, ka skaņa virs ūdens skan daudz tālāk, nekā mēs parasti iedomājamies.
Un šāda atmiņa man palīdz iedomāties arī šodienas Evaņģēlija ainu. Jēzus sēž laivā. Ļaudis stāv krastā. Starp viņiem ir ūdens. Un tomēr viņi dzird. Jēzus balss nāk pāri ūdenim un Viņa vārdi atskan krastā. Jēzus zināja, kā palīdzēt cilvēku pūlim Viņu sadzirdēt.

Jēzus nav vienīgais, kurš zina, ko dara. Arī Matejs, sakopodams līdzības, kas veido šo garo nodaļu, no kuras fragments ir šodienas evaņģēlija lasījums, zina, ko dara. Viņš šīs līdzības novieto vairāk vai mazāk sava Evaņģēlija pašā centrā. Trīspadsmitā nodaļa ir trešā no piecām lielajām runām, kas veido Mateja Evaņģēlija uzbūvi: Kalna sprediķis (piektajā līdz septītajā nodaļā), mācekļu sūtīšana (desmitajā nodaļā), līdzības (šeit – trīspadsmitajā nodaļā), draudzes dzīves mācība (astoņpadsmitajā nodaļā) un noslēguma runa (divdesmit trešajā līdz divdesmit piektajā nodaļā).

Šīs līdzības savelk kopā visu, kas līdz šim Evaņģēlija stāstā ir noticis, bet tās rāda arī uz priekšu — uz to, kas vēl nāks.
Īpaši vairākas no šīm līdzībām skatās uz nākotni, uz brīdinājumiem par lielo nākamo tiesu, kurā Dievs nodibinās savu valstību pilnīgi un galīgi, pilnībā uzvarēdams visu ļaunumu.

Bet vai tas ir galvenais, par ko šie stāsti runā? Vai lielākā daļa Jēzus klausītāju jau tāpat neticēja, ka reiz pienāks laiks, kad Dievs tiesās pasauli, nošķirot taisnos no ļaunajiem? Vai viņi jau tāpat neilgojās pēc tās dienas, kad taisnie tiks izglābti no apspiešanas, bet viņu ļaunie ienaidnieki tiks bargi sodīti?

Jā, viņi tam ticēja. Un viņi nebūtu nākuši un stāvējuši ezera krastā tikai tādēļ, lai dzirdētu kādu sakām to, ko viņi jau zināja. Viņi nāca pavisam cita iemesla dēļ. Viņi nāca tāpēc, ka sāka nojaust: tiesa jau sākas. Dieva rīcība jau sākas. Un Jēzus kaut kādā veidā ir tās centrā.
Viņi nāca tāpēc, ka cerēja: varbūt Viņš pastāstīs vairāk par to, kā vienīgais patiesais Dievs jau tagad sāk glābt savu tautu no ienaidniekiem. Varbūt Viņš paskaidros, kā Dievs sāk savu darbu šeit un tagad. Varbūt Viņš pat aicinās viņus pašus tajā piedalīties.

Protams, cilvēkiem bija daudz priekšstatu par to, kā tam vajadzētu notikt. Daudzi domāja par militāru sacelšanos. Daudzi cerēja uz tādu revolūciju, kurā beidzot tiktu gāzti apspiedēji. Vai šis jaunais pravietis tagad dos aicinājumu ķerties pie ieročiem?

Tas, ko viņi gribēja, protams, bija seno pravietojumu piepildīšanās. Sinagogās viņi dzirdēja, un daži paši lasīja un pētīja svētos Rakstus, kuros bija runāts par Dieva dusmu ilgo laiku pret Viņa dumpīgo tautu — un tad par jaunas dienas ausmu. Tajā jaunajā dienā viņi tiktu izglābti no ļaunuma.

Kā zemkopis, kurš sāk jaunu lauksaimniecības gadu, Dievs apsētu savu lauku ar labību, kas nestu ražu. Jesaja, Jeremija un citi pravieši bija runājuši šādā valodā. Sējas laiks un pļauja — Dieva radītās kārtības daļa — jau sen bija kļuvusi par tēlu tam, kā Dievs Radītājs rīkosies, lai atpestītu savu tautu no grēkiem, izglābtu no trimdas un atbrīvotu no apspiešanas.

Un tagad te bija jauns pravietis, kas darīja ievērojamas lietas. Cilvēki brīnījās: vai Viņš ir tas, caur kuru tas viss beidzot notiks? Nav brīnums, ka viņi sekoja Viņam. Un nav brīnums, ka tad, kad Viņš sāka runāt par zemkopi, kas izgāja sēt, viņi klausījās uzmanīgi. Viņi stāvēja krastā, negribēdami palaist garām nevienu vārdu. Varbūt viņus kaitināja jebkurš troksnis vai vēja brāzma, kas varētu aiznest kādu teikumu prom. Bet Jēzus sēdēja laivā (jo tajā kultūrā skolotājs sēdēja, un mācekļi stāvēja) un Viņš runāja.

Tomēr stāsts, ko Viņš izstāstīja, nebija tieši tas, ko viņi gaidīja. Tā nebija vienkārša līdzība par to, kā Dievs beidzot iesēs Israēlu savā zemē un atjaunos tā varenību, par kādu viņi vienmēr bija sapņojuši.
Tas bija stāsts gan par neveiksmi, gan par izdošanos. Tas bija mīklains stāsts. Kad Jēzus saka: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird,” mums jāsaprot, ka Viņš ar to saka: “Es zinu, ka tas nav pašsaprotami. Jums būs par to jādomā.” Jēzus gribēja, lai viņi cīnās ar Viņa vārdiem. Lai viņi par tiem runā savā starpā. Lai viņi tos pārdomā.

Ko viņi varēja secināt, to darīdami?
Daži, iespējams, domāja, ka tā ir apslēpta Israēla vēsture. Dievs sūtīja ķēniņus, praviešus, priesterus, un neviens no viņiem īsti nenesa gaidītos augļus. Tagad Dievs sūta Kādu, kurš nesīs augļus. Gluži kā sēkla laukā: daļa aiziet zudumā, bet beidzot daļa nes ražu. Un tā tiešām būtu laba vēsts.

Citi, iespējams, domāja, ka tas ir ļoti savāds stāsts. Kāds zemkopis izšķērdē tik daudz sēklas? Kāds sējējs ļauj tik lielai daļai sēklas krist ceļmalā, akmenājā un ērkšķos? Varbūt Jēzus pārspīlēja parastās zemkopības grūtības kalnainā un nelīdzenā zemē, lai kaut ko parādītu. Bet ko tieši?
Vai Dievam ir grūtības ar Viņa valstības nodibināšanu? Vai viņiem būs jāgaida vēl ilgāk? Kādu lielo ražu Jēzus īsti iedomājas? Simtkārtīga raža taču ir pārsteidzoši bagātīga. Kā tas varētu notikt?

Bet pamata nozīmi neviens nevarēja pilnīgi palaist garām. Jā, Jēzus saka: tas, pēc kā jūs esat ilgojušies un par ko esat lūguši, tiešām sāk piepildīties. Es esmu šeit, lai tas notiktu. Jums nebūs viegli to saprast, bet tas nenozīmē, ka tā nav patiesība. Palieciet pie Manis. Klausieties Manī. Domājiet līdzi. Nāciet atkal un klausieties vēl.

Tāpat kā ļaudīm krastā tajā dienā, arī mums atkal un atkal ir dots uzdevums: lasot Rakstus un domājot par Dieva darbu mūsu pašu laikā, mums ir jādomā līdzi. Mums ir jācenšas saprast. Mateja Evaņģēlijs ir veidots, lai mums tajā palīdzētu.
Tas ne vienmēr būs viegli. Kristietība nav mazu, omulīgu pamācību krājums, lai mēs pēc tam justos mazliet labāk. Kristietība ir par to, ko Dievs dara pasaulē. Par to, ko Viņš jau ir izdarījis Jēzū Kristū. Un par to, ko Viņš grib darīt caur mums šodien.

Tādēļ šodienas jautājums nav tikai: vai mēs zinām līdzību par sējēju? Daudzi no mums to zina jau no bērnības. Jautājums ir: vai mēs to dzirdam?
Vai mēs dzirdam, ka Dieva valstība nāk citādi, nekā cilvēki bieži gaida? Ne vienmēr ar spēku, ne vienmēr ar tūlītēju uzvaru, ne vienmēr ar tādu redzamu izdošanos, ko varētu izmērīt jau nākamajā dienā. Tā nāk kā sēkla. Tā krīt dažādās vietās. Daļa šķiet pazūdam. Daļa neiesakņojas. Daļu noslāpē rūpes, bailes, bagātība, ieradumi, dzīves troksnis. Bet daļa nes ražu — trīsdesmitkārtīgu, sešdesmitkārtīgu, simtkārtīgu.

Un vēl viens jautājums: kādus stāstus mums vajadzētu stāstīt, lai cilvēki klausītos? Kur mums tos vajadzētu stāstīt, lai cilvēki varētu sadzirdēt — kā ļaudis ezera krastā, kas dzirdēja Jēzus balsi no laivas?

Varbūt reizēm mums šķiet, ka Dieva balss ir pārāk tālu. Varbūt mēs redzam tikai gludu ūdens virsmu un tukšu krastu. Varbūt mēs dzirdam kaut ko, bet nesaprotam visus vārdus. Varbūt mums jāprasa kā bērnam: “No kurienes nāk šī balss?”

Un Evaņģēlijs mums atbild: balss nāk no Kristus. Viņš runā. Viņš sēj. Viņš dara Dieva valstības darbu. Viņš aicina mūs ne tikai dzirdēt skaņu, bet klausīties Vārdā. Ne tikai stāvēt krastā un brīnīties, bet sekot Viņam, pārdomāt Viņa vārdus, palikt pie Viņa un nest augļus.
“Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird."  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Patiesas brīvības paradokss

(Mt 11:25-30) Tajā pašā laikā Jēzus sacīja: “Es slavēju tevi, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem un tās atklājis bērniņiem! Jā, Tēvs, šādi ir izpaudusies tava labvēlība! Mans Tēvs man ir devis visu, un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, nedz Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls vēlas to atklāt. Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu. Uzņemieties manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm; jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla.”

Brīvība ir viens no tiem vārdiem, kuru lietojam ļoti bieži. Katrs vēlas būt brīvs – brīvs izvēlēties, lemt un dzīvot pēc savas pārliecības. Taču Jēzus vārdi šīs vēlmes priekšā izklausās savādi: “Ņemiet uz sevi manu jūgu…” Kā gan jūgs var būt ceļš uz brīvību?

Arī Mārtiņš Luters šo paradoksu formulēja ļoti spilgti: kristietis ir pilnīgi brīvs kungs, kas nav pakļauts nevienam, un tajā pašā laikā pilnīgi uzticīgs kalps, kas kalpo visiem. No pirmā acu uzmetiena abi apgalvojumi šķiet nesavienojami. Tomēr tieši tajos slēpjas kristīgās brīvības būtība.

Mēs bieži iedomājamies, ka brīvība nozīmē būt neatkarīgam no visiem. Taču patiesībā neviens cilvēks tā nedzīvo. Mēs visi esam saistīti ar ģimeni, draugiem, darbu, sabiedrību. Mēs visi kaut kam vai kādam piederam. Jautājums nav par to, vai nesam kādu jūgu. Jautājums ir – kādu.

Jēzus nepiedāvā dzīvi bez pienākumiem vai atbildības. Viņš aicina uzņemties Viņa jūgu. Atšķirība ir tā, ka šis jūgs nav uzspiests ar varu. Tas nāk no Tā, kurš ir “lēnprātīgs un no sirds pazemīgs”. Tas nav jūgs, kas salauž, bet jūgs, kas māca pareizo soli un ved pareizajā virzienā.

Paradoksāli, bet cilvēks vislielāko brīvību piedzīvo nevis tad, kad dzīvo tikai sev, bet tad, kad atrod To, kam ir vērts uzticēties. Kristū paklausība un brīvība nekļūst par pretstatiem. Tās kļūst par vienu ceļu.

Varbūt tāpēc Jēzus var apsolīt to, ko pasaule tik ļoti meklē, bet reti atrod: “Jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm.” Patiesa brīvība nav dzīve bez jebkāda jūga. Tā ir iespēja nest pareizo jūgu – kopā ar Kristu.

Lasīt tālāk

Kad Kristus miers nāk kā zobens

(Mt 10:32-42) “Tad nu ikvienu, kas mani apliecinās cilvēku priekšā, arī es apliecināšu sava debesu Tēva priekšā. Bet, kas mani noliegs cilvēku priekšā, to arī es noliegšu sava debesu Tēva priekšā.
Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru atnest virs zemes; es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu! Jo es esmu nācis cilvēku sanaidot ar viņa tēvu, meitu ar viņas māti un vedeklu ar viņas vīramāti; un cilvēka tuvinieki būs viņa ienaidnieki. Kas tēvu vai māti mīl vairāk nekā mani, tas nav manis cienīgs; kas dēlu vai meitu mīl vairāk nekā mani, arī nav manis cienīgs. Kas neņem savu krustu un neseko man, tas nav manis cienīgs. Kas savu dzīvību atrod, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudēs manis dēļ, tas to atradīs.
Kas jūs uzņem, tas uzņem mani, un, kas mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis. Kas uzņem pravieti pravieša vārdā, tas saņems pravieša algu; kas uzņem taisno taisnā vārdā, tas saņems taisnā algu. Un, kas padzirdīs vienu no šiem vismazākajiem ar biķeri auksta ūdens vien tādēļ, ka to sauc māceklis, tam viņa alga nezudīs.” 

Reiz mani kā mācītāju uzaicināja runāt kādā publiskā pasākumā. Tas bija viens no tiem pasākumiem, kādi notiek daudzās organizācijās vai sabiedriskos svētkos, kad ir paredzēts pieminēt lielos aizsācējus — tos, kuri šo organizāciju bija dibinājuši, attīstījuši un devuši tai tās raksturu.
Tad nu par to es arī runāju. Bet es norādīju, ka tajā visā notiek kaut kas ļoti savāds. Katrs no tiem, kurus mēs pieminam, savā laikā bija bijuši jauna ceļa meklētāji. Viņi bija tie, kas uzdrīkstējās darīt lietas citādi, doties jaunā virzienā, par spīti pārējiem, kuri gribēja, lai viss paliek tā, kā bijis līdz šim.

Tagad mēs, svinīgā balsī nolasot viņu vārdus un izceļot viņus kā mūsu paraugus, riskējām darīt tieši pretējo. Mēs riskējām pateikt, ka gribam, lai viss paliek tieši tā, kā tas vienmēr ir bijis. Vai tiešām mēs godinām jaunu ideju un ceļu meklētāju piemiņu, atkal un atkal uzskaitot un atkārtojot to, ko viņa vai viņš darīja? Varbūt mēs viņus godinātu tad, kad paši uzdrīkstētos rīkoties un būt citādi?

Šī mana uzruna, šķiet, izraisīja nelielu apjukumu. Bet tas nebija nekas salīdzinājumā ar to apjukumu un pat uztraukumu, kuru Jēzus izraisīja ar vārdiem: “Dēls pret tēvu, meita pret māti” — ko tas vispār varētu nozīmēt? Atstāt tēvu un māti, bērnus un ģimeni? Nevis miers virs zemes, bet zobens? Vai tas tiešām var būt tas pats Jēzus, kas visos citos evaņģēlija stāstos? Kas te notiek? Kā mums aptvert šos savādos, asos un neērtos vārdus?

Protams, Jaunā Derība ļoti daudz runā arī par rūpēm citam par citu. Un es zinu, ka daži ir maldīgi izmantojuši šādus Rakstu vārdus kā atļauju atstāt novārtā savus tuviniekus un visu savu laiku veltīt tikai tā sauktajam “Kunga darbam”. Bet tomēr šie ir stingri un neērti vārdi, kurus mēs nedrīkstam vienkārši apiet. Tie atbalsojas cauri gadsimtiem līdz pat šodienas kristīgajai Baznīcai.

Padomā par svēto Francisku, kurš atstāja savu pārticību un dzimtas māju, par spīti tēva dusmām, lai dzīvotu vienkāršu dzīvi, cik vien iespējams atdarinot Jēzu — un tā kļuva par paraugu, kam tūkstoši seko vēl šodien.
Padomā arī par Mārtiņu Luteru. Viņa tēvs bija ieguldījis daudz cerību dēla izglītībā un vēlējās, lai Mārtiņš kļūtu par juristu. Tā būtu bijusi cienījama, droša un ienesīga karjera. Bet Luters pameta tieslietu studijas, iestājās klosterī un vēlāk pievērsās teoloģijai. Tas nebija tēvam pieņemams vai viegli saprotams lēmums.

Jēzus šeit nesaka, ka ikviens, kas Viņam sekos, noteikti tiks atrauts no savas ģimenes. Noteikti nē. Viņš šeit runā par prioritātēm. Un Viņš izsaka ļoti konkrētas un ļoti krasas prasības.

Viņš nesaka — kā daži ir mēģinājuši izlikties — ka svarīgākais ir sekot Dievam katram savā veidā. Viņš saka skaidri un nepārprotami: svarīgākais ir uzticība Viņam. Uzticībai Jēzum ir jābūt pašā augšā visā mūsu prioritāšu sarakstā.

Nav tā, ka Dieva prātā ir kādi skaisti ideāli un Jēzus vienkārši gadījuma pēc tos māca mazliet labāk nekā citi. Nav arī tā, ka Jēzus būtu nācis tikai parādīt ceļu cauri šai pasaulei uz kādu pilnīgi citu pasauli, uz kuru mēs dosimies pēc nāves.
Nē. Jēzus nāca, lai iesāktu un nostiprinātu jaunu veidu, kā būt Dieva tautai. Un nav nekāds pārsteigums, ka tiem, kuri bija pilnīgi apmierināti ar veco veidu (paldies, mums viss ir labi tāpat!) nepatika, ka tas tiek satricināts. Jēzus negribēja radīt šķelšanos ģimenēs pašas šķelšanās dēļ. Bet Viņš zināja, ka tad, ja cilvēki sekos Viņa ceļam, šķelšanās neizbēgami nāks.

Patiesībā vārdi par dēliem un tēviem, meitām un mātēm un tā tālāk ir citāts no viena Vecās Derības pravieša — no Mihas grāmatas. Šajā vietā pravietis paredz briesmīgās šķelšanās, kas vienmēr notiek tad, kad Dievs dara kaut ko jaunu.
Kad Dievs rīkojas, lai glābtu savu tautu, vienmēr ir tādi, kas paziņo, ka viņiem glābšana nav vajadzīga. Viņiem ir ērti tā, kā ir. Viņi ir pieraduši. Viņi ir iekārtojušies. Viņi negrib, lai viņus traucē.

Daļa no iemesla, kāpēc Jēzus šeit citē šo Rakstu vietu, ir pateikt: nebrīnieties, ja tas notiek tagad. Jūsu pašu Raksti satur brīdinājumus par lielajiem satricinājumiem, kas notiks tad, kad Dievs beidzot rīkosies pilnīgi un galīgi, lai jūs glābtu.

Tieši tāpēc Jēzus izaicinājumam (vispirms pašiem mācekļiem un caur viņiem arī citiem Viņa sekotājiem) bija jābūt tik asam. Un bieži vien tam ir jābūt tikpat asam arī šodien, jo cilvēki joprojām gluži dabiski dod priekšroku ērtībai, nevis izaicinājumam.

Mēs labprātāk izvēlamies mieru, ja ar mieru saprotam to, ka nekas netiek aiztikts. Mēs labprātāk izvēlamies tradīciju, ja ar tradīciju saprotam to, ka viss paliek pa vecam. Mēs labprātāk izvēlamies reliģiju, ja reliģija neprasa, lai mainās mūsu sirds, mūsu dzīve, mūsu attiecības, mūsu drošības sajūta un mūsu prioritātes.

Bet Jēzus vārdu izaicinājumam atbilst arī ievērojamie apsolījumi, kurus Viņš dod tiem, kas šo izaicinājumu pieņem un pēc tā dzīvo.
Viņš saka, ka atzīs mūs sava Tēva priekšā debesīs. Tie, kas pazaudēs savu dzīvību, to atradīs. Un beigās Viņš runā par ievērojamu ķēdes reakciju, kas sākas tad, kad cilvēki Jēzus mīlestības dēļ kalpo saviem līdzcilvēkiem.

Dodiet kausu auksta ūdens vienam no Jēzus vismazāk nozīmīgajiem sekotājiem, un jūs to dodat pašam Jēzum. Un tas, ko jūs darāt Jēzum, jūs nedarāt tikai Jēzum, bet Dievam — Tam, kurš Jēzu sūtījis.

Tas ir vienkāršs, bet ļoti dziļš noslēpums. Jēzus sekotāji pasaulē nav atsevišķi no Jēzus. Kalpošana viņiem nav tikai labs darbs. Tā ir sastapšanās ar pašu Kristu. Un sastapšanās ar Kristu nekad nebeidzas tikai pie Kristus — tā aizved pie Tēva, pie Tā, kurš Viņu sūtījis.

Ja Jēzus ļaudis šodien no jauna iemācītos šo vienkāršo, bet dziļo mācību, Baznīca varbūt atkal spētu iziet pasaulē ar vēsti, kas ne tikai mierina, bet arī izaicina; ne tikai apstiprina to, kas jau ir, bet maina cilvēku sirdis.

Jo Jēzus nenāk tikai nostiprināt mūsu ieradumus. Viņš nenāk tikai svētīt mūsu ērtības. Viņš nenāk tikai pielikt reliģisku zīmogu tam, ko mēs jau tāpat gribējām darīt.

Viņš nāk kā Kungs.
Viņš nāk kā Tas, kuram pieder pirmā vieta. Pirms mūsu bailēm. Pirms mūsu ieradumiem. Pirms mūsu tradīcijām. Pat pirms mūsu vissvarīgākajām un visdārgākajām zemes saitēm.

Un tomēr šis Kungs nav tirāns. Viņš ir Tas, kurš pats atdeva visu. Tas, kurš pats pazaudēja savu dzīvību, lai to atkal saņemtu augšāmcelšanās spēkā. Tas, kurš pats izgāja cauri noraidījumam, nodevībai, vientulībai un krustam. Tas, kurš neprasa no mums neko tādu, ko Viņš pats nebūtu nesis vēl dziļākā un pilnīgākā veidā.
Tāpēc Viņa prasība ir tik liela. Un tāpēc Viņa apsolījums ir vēl lielāks.
Kas savu dzīvību patur sev, tas to zaudēs. Bet, kas savu dzīvību pazaudē Viņa dēļ, tas to atradīs.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kristība: nāve, augšāmcelšanās un jauna dzīve

(Rm 6:1-5) Ko tad nu sacīsim? Vai paliksim grēkā, lai vairotos žēlastība? Nē, taču! Mēs, kas esam nomiruši grēkam, kā lai mēs vēl dzīvojam tajā? Vai tad jūs nezināt, ka mēs, kas kristīti uz Jēzu Kristu, esam kristīti uz viņa nāvi? Tā mēs kristībā līdz ar viņu esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus, kas caur Tēva godību uzmodināts no mirušajiem, arī mēs staigātu jaunā dzīvē. Ja mēs ar viņu esam savienoti nāves līdzībā, tad būsim ar viņu savienoti arī augšāmcelšanās līdzībā… 

Visi pazīst Jēzus brīnišķīgo līdzību par pazudušo dēlu. Jaunākais dēls pieprasa no tēva savu mantojuma daļu (tēvam vēl dzīvam esot), aiziet prom, visu izšķērdē un tad atgriežas mājās. Viņš domā, ka nāk atpakaļ pilnīgā kaunā un negodā. Bet sev par lielu pārsteigumu viņš redz tēvu skrienam viņam pretī pa ceļu. Tēvs viņu apkampj un sarīko lielas svinības par godu viņa pārnākšanai. Viņš tiek uzņemts atpakaļ kā dēls, lai gan viņš to nav pelnījis. Un tas notiek par spīti tam, ka vecākais brālis par to kurn un dusmojas.

Bet tagad iedomāsimies, ka paiet gads vai divi. Dzīve atkal ir iegājusi parastās sliedēs. Vecākais brālis viņu, vairāk vai mazāk, pacieš. Tēvs kļūst arvien vecāks. Jaunākais dēls ar siltu nopūtu atceras to dienu, kad viņš nāca pa ceļu mājās un tēvs skrēja viņam pretī. Un tad viņam prātā nemanot iezogas doma: “Bet ja nu es to izdarītu vēlreiz? Kāpēc gan nepaņemt sev pietiekami daudz, lai kādu laiku varētu iztikt, aizbēgt uz dažām nedēļām un tad atkal atgriezties, tēlojot nožēlas pilnu grēcinieku? Varbūt atkal būs svinības!”

Muļķīgi? Neiedomājami? Neesi tik pārliecināts. Jo tieši tā domā daudzi cilvēki. “Dievs man piedos; tas ir viņa darbs!” — tā reiz sacījis kāds slavens filozofs pirms aptuveni diviem gadsimtiem. Un arī šodien ļoti daudzi, šķiet, domā, ka vienīgais, ko baznīcai vajadzētu sacīt jebkuram cilvēkam, ir piedošanas vēsts. Pirms kāda laika man kādā diskusijā cilvēks jautāja: “Vai baznīcai, kas tic iecietībai, nebūs grūti iestaties par kādu morālu likumu?” Daudziem šķiet, ka (kā tagad mēdz teikt) Baznīcai jābūt “iekļaujošai”. Baznīcai tikai jāsaka cilvēkiem, ka Dievs viņus pieņem tieši tādus, kādi viņi ir.

Dažreiz šāda doma tiek pamatota ar vienu no apustuļa Pāvila sacītajām atziņām: kur grēks vairojies, tur žēlastība vairojusies vēl vairāk. Tātad — vienīgais, ko vajadzētu sacīt cilvēkam, kurš grēko, ir: “Viss kārtībā, Dievs tevi mīl!”

Man ir aizdomas, ka Pāvils tieši ar šādu domu gājienu bija sastapies. Visticamāk, ne vienu reizi vien. Varbūt gan ar vienu atšķirību. Es šaubos, vai kāds nopietni viņam būtu apgalvojis: ja Dieva mīlestība mūs sasniedz tad, kad vēl esam grēcinieki, tad mums vajadzētu palikt grēciniekiem, lai Dieva mīlestība turpinātu mūs sasniegt. Drīzāk Pāvils bija sastapies ar iebildumu pret viņa sludināto mācību par Dieva brīvo žēlastību: “Tu nedrīksti tā runāt! Cilvēki domās, ka var darīt visu, kas ienāk prātā!”

Romiešiem 6. nodaļa vismaz vienā līmenī ir rakstīta, lai atbildētu uz šo pārpratumu. Tomēr tā nav tikai atkāpe no galvenās domas, it kā Pāvils uz brīdi pārtrauktu savu vēstījumu, lai atrisinātu kādu atsevišķu problēmu.
Viņš mūs aicina atgriezties pie daudz plašāka un senāka stāsta. Mums jāatceras otrā Bībeles grāmata — 2. Mozus grāmata (jeb Exodus).

Šī Bībeles grāmata stāsta, kā Israēla tauta bija nonākuši verdzībā Ēģiptē. Dievs dzirdēja viņu saucienus verdzības un apspiestības postā. Dievs sūtīja Mozu, lai viņus izvestu no šīs verdzības un vestu uz brīvību apsolītajā zemē. Viņi izgāja cauri Sarkanajai jūrai, atstājot aiz sevis verdzības zemi un atklājot jaunu brīvību. Dievs viņus veda uz Sinaja kalnu, kur viņiem tika dots bauslības likums. Pēc tam viņi pavadīja — nu, mazliet ilgāku laiku, nekā sākumā bija iedomājušies — klaiņojot pa tuksnesi un kurnot pret Dievu. Tomēr Dievs turpināja viņus vadīt ar savu klātbūtni, mākoņu un uguns stabā, līdz viņi beidzot iegāja zemē, kas viņiem bija dota par mantojumu.

Šis stāsts ir pietiekami labi pazīstams. Bet parasti mēs nepamanām, ka Vēstulē romiešiem Pāvils stāsta tā paša stāsta jaunu versiju, un šis stāsts sākas tieši ar mūsu šodienas Rakstu vietu.
Romiešiem 6. nodaļa apraksta, kā kristieši iziet cauri kristības ūdenim — līdzīgi kā Israēls izgāja cauri Sarkanajai jūrai — un tā atstāj aiz sevis verdzības zemi un ieiet jaunā brīvībā. Tas līdzinās iziešanai no Ēģiptes un došanās ceļā uz apsolīto zemi.
Kāpēc apustulis Pāvils to dara tieši tā? Es domāju, ka šeit darbojas trīs iemesli, kas savstarpēji sader kopā.

Pirmkārt, Pāvils nav aizmirsis (pat ja mēs dažkārt to esam aizmirsuši), ka tas, ko Dievs ir paveicis Jēzū, ir Ābrahāmam doto apsolījumu piepildījums. 1. Mozus grāmatas 15. nodaļā Dievs apsolīja Ābrahāmam, ka pēc verdzības laika Viņš atbrīvos Israēla tautu un pārvedīs mājās, uz viņu pašu zemi. Romiešiem 6., 7. un 8. nodaļa ir veids, kā pateikt: lūk, tas ir tas, ko Dievs patiesībā apsolīja Ābrahāmam. Tas ir derības galīgais piepildījums. Tas ir veids, kā pasaule tiks sakārtota un dziedināta, kā Dievs to no sākuma bija paredzējis.

Otrkārt, daudzi apustuļa Pāvila laika jūdi tiešām domāja par “jaunu izceļošanu” — par jaunu lielu Dieva darbu, ar kuru Israēls tiks atbrīvots no apspiestības. Pāvils šai cerībai piekrīt. Bet viņš to neredz tikai kā politisku brīvību no Romas varas. Viņš šo cerību paceļ dziļākā un galīgākā līmenī. Tā ir visas radītās pasaules atbrīvošana no grēka, samaitātības un nāves.

Treškārt, Pāvils ar to apzināti uzsver, ka tas, ko Dievs ir darījis Jēzū Mesijā un caur viņu, ir patiesais Israēla cerības piepildījums. Nav tā, ka Israēls un tā cerība būtu atstāti pagātnē kā kāds agrāks Dieva plāna posms. Gluži pretēji. Pestīšana, ko Dievs ir paveicis Mesijā, pestīšana, ko viņš pabeigs ar Garu, ir mērķis visam, kas bija noticis iepriekš.

Tātad — kāda ir Pāvila atbilde uz šo pārsteidzošo ierosinājumu pirmajā pantā? Ko viņš sacītu cilvēkam, kurš apgalvo: ja Dievs mūs pieņem tādus, kādi mēs esam, tad labāk nemainīties, jo Dievs taču ar savu pieņemšanu ir apstiprinājis, ka viss ir labi?

Pāvila atbilde ir šāda: kļūstot par kristieti, tu pārej no viena cilvēcības veida uz otru. Tāpēc tev nekad vairs nevajadzētu domāt par sevi tā, it kā tu joprojām dzīvotu vecajā stāvoklī. Vēl konkrētāk: kļūstot par kristieti, tu mirsti un augšāmcelies kopā ar Mesiju.

Vēl konkrētāk — kristība, kas Pāvilam bija kristīgās dzīves praktiskais un fiziskais sākums, nozīmē kristieša līdzdalību Mesijas nāvē un augšāmcelšanā. Gan šeit, gan citur Pāvils saprot kristību daļēji saistībā ar izceļošanu, uz ko norādīja Jāņa kristība; daļēji saistībā ar paša Jēzus kristību; bet īpaši saistībā ar to “kristību”, par kuru runāja pats Jēzus, tas ir, ar viņa nāvi. Kad cilvēki pakļaujas kristīgajai kristībai, viņi mirst kopā ar Mesiju un tiek augšāmcelti kopā ar viņu jaunai dzīvei.
Tas vispirms nozīmē stāvokļa maiņu. Mēs vairs neatrodamies “grēkā”. Žēlastība mūs sastapa tur, kur mēs bijām, bet ne tādēļ, lai mums pateiktu, ka viss ar mums jau bija kārtībā. Žēlastība mūs sastapa, lai mūs izglābtu un aizvestu citur.

Apustulis Pāvils izmanto stādīšanas tēlu — kā koku vai krūmu iestāda zemē. Kad tu esi iestādīts noteiktā augsnē, tur tev arī jāaug. Kristībā tu esi iestādīts Jēzus nāvē, lai tagad varētu dzīvot kā atjaunots cilvēks — iestādīts arī viņa augšāmcelšanās dzīvē.

Dzīvot saskaņā ar jaunu stāvokli nozīmē to atzīt un tad spert konkrētus soļus, lai tava faktiskā dzīve atbilstu tam cilvēkam, par kādu tu esi kļuvis. Kad cilvēks apprecas, viņš varbūt nejūtas ļoti atšķirīgs no iepriekšējās dienas. Tomēr ir notikusi pārmaiņa, kurai tagad jāatbilst viņa dzīvei. Ir doti solījumi. Šos solījumus var lauzt, bet tos nevar padarīt par nebijušiem.

Protams, pēc kristības cilvēks var mēģināt izvairīties no saviem jaunajiem pienākumiem. Viņš var izlikties, ka viņam tomēr nav jauna stāvokļa. Bet ir viena lieta, ko tu nevari izdarīt: tu nevari atkal kļūt nekristīts. Tu nevari atgriezt kristību atpakaļ, it kā tā nekad nebūtu notikusi.
Tāpēc pat nedomā mēģināt atgriezties Ēģiptē. Labāk nopietni padomā, kas tu tagad esi, un dodies ceļā uz apsolīto zemi.

Tāpēc ir svarīgi apstāties un pārdomāt. Ja tu esi kristīts, ko tas tev nozīmē? Vai tev nevajadzētu dziļāk pārdomāt un izzināt savas kristības nozīmi? Un, ja tu vēl neesi kristīts — varbūt ir pienācis laiks par to nopietni domāt? 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Cerība, kas nepamet kaunā

(Rom 5:1–8) Tā nu starp mums, ticībā attaisnotajiem, un Dievu ir iestājies miers caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, caur viņu mēs ticībā esam mantojuši ceļu uz šo žēlastību, kurā mēs stāvam un lepojamies par cerību uz dievišķo godību. Bet ne par to vien mēs lepojamies, mēs lepojamies arī ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – uzticību Dievam, uzticība Dievam – cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums dots, ir ielieta mūsu sirdīs. Un paredzētajā laikā Kristus, kad vēl bijām nespēcīgi, nomira par mums, bezdievīgajiem. Diez vai kāds mirtu par taisno, drīzāk par to, kas labs, kāds apņemtos mirt. Bet Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki.

14. jūnijs latviešu tautas atmiņā nav tikai vēsturisks datums. Tā ir diena, kurā pieminam cilvēkus, kas tika izrauti no mājām, šķirti no ģimenēm un aizvesti svešumā. Daudzi neatgriezās. Daudzu kapavietas tuvinieki nekad neuzzināja. Tāpēc šī diena nav tikai par pagātni; tā ir arī par mūsu atbildību šodien — neaizmirst, nemelot, nenovērsties.

Apustulis Pāvils Vēstulē romiešiem raksta par ciešanām, izturību, pastāvību un cerību. Viņš nesaka, ka ciešanas pašas par sevi ir labas. Deportācijas, pazemojums, izsūtījums un nāve nebija Dieva audzināšanas metode. Tas bija ļaunums. Tomēr Pāvils apliecina, ka ļaunumam nepieder pēdējais vārds.

Kristīgā cerība nav lēts mierinājums un nav aicinājums visu ātri aizmirst. Tā ir pārliecība, ka Dievs redz, ka cilvēka cieņa Viņa priekšā nav izdzēšama un ka neviena vara nevar pilnīgi atņemt to, ko Dievs Kristū ir devis. Vara var atņemt mājas, brīvību un pat dzīvību, bet tā nevar izdzēst Dieva mīlestību.

Tāpēc 14. jūnijā mēs sērojam, pieminam un aizlūdzam. Bet mēs to darām nevis izmisumā, bet cerībā — tajā cerībā, kas nepamet kaunā.

Lasīt tālāk

Laiki mainās — bet Jēzū tie mainās pa īstam

(Mt 9:9-13) Jēzus, no turienes iedams projām, ieraudzīja muitnīcā sēžam kādu cilvēku, vārdā Matejs, un viņam sacīja: “Seko man!” Un tas piecēlies sekoja viņam. Reiz, kad viņš sēdēja tā namā pie galda, redzi, arī daudz muitnieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem pie galda. Farizeji, to redzēdami, sacīja viņa mācekļiem: “Kādēļ jūsu Skolotājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” Jēzus, to dzirdēdams, tiem sacīja: “Nevis veselajiem vajag ārsta, bet slimajiem. Bet jūs ejiet un mācieties saprast, ko nozīmē: es gribu žēlsirdību, ne upuri; jo es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.” 

1980. gadu pašā sākumā arī līdz mums Latvijā, toreizējā Padomju Savienībā, bija atnākušas jaunas vēsmas. Tās nebija tādas kā Rietumos 1960. gados, kur jaunieši protestēja pret Vjetnamas karu, studentu kustības satricināja Parīzi un daudzviet šķita, ka gaisā virmo sacelšanās. Mēs dzīvojām citā pasaulē — noslēgtākā, uzmanītākā, vairāk ierobežotā. Un tomēr arī pie mums kaut kas mainījās.

Mēs klausījāmies Radio Luxembourg. Viens otram magnetofona lentēs pārrakstījām pasaules līmeņa rokmūziķu jaunākos ierakstus (oriģinālus parasti kaut kā bija ieveduši jūrnieki). Mainījās arī ģērbšanās. Pie mums parādījās mode staigāt balinātos un pat mazliet ieplēstos džinsos, kuri paši par sevi jau bija gandrīz kontrabandas prece. Tas radīja spriedzi paaudžu attiecībās. Vecākie ļaudis kritizēja jauniešu muzikālo gaumi. Man pašam vēlāk atstāstīja, ka mans ārējais izskats reiz ticis pārrunāts draudzes valdes sēdē: es biju atnācis uz dievkalpojumu padilušos džinsos un ar tiem mugurā dziedāju baznīcas korī. Manai vecmāmiņai ļoti nepatika arī tas, ka mani mati bija mazliet garāki, nekā viņai šķita pieņemami.
Lielas politiskās aktivitātes mana loka jauniešu vidū vēl nebija sākušās. Atmoda vēl bija priekšā. Bet skolā mācītās sociālisma un komunisma idejas mēs jau bijām pilnīgi gatavi apšaubīt. Vēl nebija skaidrs, kā viss mainīsies, bet sajūta bija tāda: vecais vairs nepārliecina. Vecais vairs netur kopā. Tuvojas kaut kas cits.

Atskatoties uz to pēc gadiem, var arī pasmaidīt. Padiluši džinsi, garāki mati, čerkstošas magnetofona lentes — tas viss pats par sevi vēl nebija revolūcija. Un tomēr tās bija zīmes, ka viena pasaule sāk zaudēt savu pašsaprotamo varu pār cilvēku prātiem un sirdīm.

Bet, kad Jēzus saka, ka laiki mainās, Viņš to domā daudz dziļāk. Un Viņa laikā tie patiešām mainījās. Tā ir Viņa atbilde uz jautājumiem un kritiku, kas radās tāpēc, ka Viņa ierosinātā kustība neizskatījās pēc tā, ko cilvēki bija gaidījuši no Dieva valstības kustības. Šajā evaņģēlija vietā ir vairāki jautājumi, un uz tiem visiem Jēzus būtībā atbild: tāpēc, ka tagad viss ir citādi.

Kāpēc Viņš ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem? Tāpēc, ka citi tā laika reliģiskie vadītāji savu uzdevumu bieži saprata kā sevis pasargāšanu no visa, kas varētu viņus morāli vai garīgi aptraipīt. Viņi turējās tālāk no iespējamiem garīgas infekcijas avotiem. Bet Jēzus sevi redz kā ārstu, kas nācis dziedināt slimos. Ārstam nav jēgas palikt karantīnā. Tad viņš nekad neizdarīs savu darbu.
Kāpēc Jēzus un Viņa mācekļi neievēro ierastās gavēņa dienas, ar kurām Israēlā pieminēja tautas vēstures traģiskos notikumus, īpaši Tempļa nopostīšanu? Tāpēc, ka citas kustības, arī Jāņa Kristītāja kustība, gaidīja jaunās dienas atnākšanu, bet Jēzus ticēja, ka saule jau ir uzlēkusi. Viņi it kā aizdedza sveces, lai atcerētos iepriekšējās dienas gaismu tagadējā tumsā; Jēzus atvēra aizkarus, lai ielaistu gaismu, jo zināja, ka diena jau aust, pat ja citi to vēl neredz.

Trīs tēli, ko Jēzus lieto, visi rāda, cik neiespējami ir Viņa jauno darbu vienkārši savienot ar veco kārtību. Nevar apvienot bēres un kāzas. Kamēr svin kāzu mielastu, nevar vienlaikus dzīvot sērās.
Tāpat, labojot vecu apģērbu, nedrīkst uzšūt tam jauna auduma ielāpu, kas vēl sarausies. Kad tas saraujas, tas saplēš veco drēbi vēl vairāk, un caurums kļūst lielāks nekā iepriekš. Un jaunu vīnu nevar liet vecos ādas maisos. Jaunais vīns rūgst un vecie maisi pārplīsīs.

Nevajadzētu katra tēla detaļu pārāk precīzi piesaistīt jautājumam par Jēzus attiecībām ar sava laika jūdaismu. Kopīgā doma ir skaidra: jaunais un vecais šādā veidā nav sajaucami. Tas nenozīmē, ka vecais būtu slikts. Matejs uzsver, ka Jēzus nav nācis atmest, bet piepildīt. Tas nozīmē, ka ir uzaususi Dieva jaunā diena, un nakts laikam piemērotās paražas vairs nav vajadzīgas tādā pašā veidā.

Šīs jaunās dienas vidū sēž pārsteigts un pateicīgs cilvēks, kuru daudzi lasītāji gadsimtu gaitā ir uzskatījuši par pašu šī evaņģēlija autoru. Ja tas tā ir, tad Matejs, muitnieks, stāsta par savu aicināšanu tieši tajā evaņģēlija daļā, kur divu nodaļu garumā aprakstīti dziedināšanas brīnumi. Kāpēc?
Atbilde nav tālu jāmeklē. Ja senajā pasaulē tu biji muitnieks (un zināmā mērā tā tas ir arī mūsdienās), tev bija jāpierod, ka cilvēki uz tevi dusmojas. Mateja pasaulē muitniekus bez lielas šaubīšanās pieskaitīja grēciniekiem. Pirmkārt, tāpēc, ka viņi sadarbojās ar ienīstajām varām. Otrkārt, tāpēc, ka viņi bieži pelnīja paši sev, iekasēdami vairāk, nekā vajadzēja.

Iedomāsimies Mateja ikdienu. Tu sēdi savā mazajā, karstajā muitas būdiņā un gaidi, kad ceļinieki maksās nodevu, pārejot no vienas provinces uz otru. Ceļotājiem tas nepatīk, un arī tev droši vien ne. Dienu pēc dienas tu redzi dusmas, nepatiku un nicinājumu. Un tad kādu dienu garām iet jauns pravietis, kura solī ir dzīvība un kura sirdī ir Dieva valstība. Viņš apstājas un vienkārši saka: “Seko man.”
Matejam tas varēja šķist kā dziedināšanas brīnums. Pat vairāk — kā augšāmcelšanās. Evaņģēlijs saka, ka viņš piecēlās un sekoja Jēzum. Šis vārds “piecēlās” atgādina augšāmcelšanās valodu. Cilvēks, kurš sēdēja savā vecajā dzīvē, savā amatā un sliktajā slavā, pieceļas jaunai dzīvei.

Kā tad Jēzus un Viņa draugi varētu nesvinēt? Viņi atradās pašā Dieva jaunā darba vidū. Žēlastība izlija tur, kur citi bija pieraduši redzēt tikai grēku un nosodījumu. Tas aizēnoja pat Tempļa upurēšanas kārtību. Pravietis Hozeja sen bija sacījis, ka Dievs vēlas žēlastību, nevis upuri. Dievu neiepriecina reliģiska kārtība, kas saglabā ārējas formas, bet pazaudē cilvēku.

Laiki patiešām mainījās. Dieva jaunā pasaule dzima, un no šī brīža viss bija citādi.
Jautājums mums ir, vai mēs paši dzīvojam šajā jaunajā pasaulē, vai tomēr slepus atgriežamies vecajā, kur jūtamies drošāk. Vecajā pasaulē cilvēki tiek sadalīti kārtīgajos un nekārtīgajos, cienījamajos un apšaubāmajos, pareizajos un grēciniekos. Vecajā pasaulē reliģija var kļūt par drošu attālumu no tiem, kuri varētu mūs aptraipīt.

Bet Jēzus jaunajā pasaulē ārsts iet pie slimajiem. Līgavainis ir pie viesiem. Jaunais vīns prasa jaunus traukus. Muitnieks pieceļas un kļūst par mācekli. Žēlastība izrādās stiprāka par ierasto kārtību.
Tas nenozīmē, ka tradīcija nav svarīga vai ka ticībai vairs nav formas, kārtības un nopietnības. Bet tas nozīmē, ka nekādu formu un nekādu kārtību nedrīkstam padarīt svarīgāku par Dieva žēlastību, kas Kristū meklē un pieceļ pazudušo cilvēku.

Var gadīties, ka mēs tik ļoti sargājam vecos vīna maisus, ka nepamanām jauno vīnu. Var gadīties, ka tik rūpīgi lāpām veco apģērbu, ka negribam ieraudzīt jauno, ko Dievs dāvina. Var gadīties, ka esam tik pieraduši pie sēru sejas, ka neprotam priecāties, kad līgavainis ir mūsu vidū.

Evaņģēlijs šodien saka: Jēzū ir sākusies Dieva jaunā diena. Tā sākas tur, kur Viņš cilvēkam saka: “Seko man.” Tā sākas tur, kur grēcinieks pieceļas. Tā sākas tur, kur žēlastība kļūst svarīgāka par nosodījumu.

Laiki mainās. Bet Jēzū tie mainās pa īstam. Un mūsu aicinājums ir nevis atgriezties vecajā pasaulē, kur viss ir pazīstams, bet auksts, bet celties un sekot Kristum jaunajā dienā, kurai Dievs jau ir licis uzaust. 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kristīgā dzīve: žēlastībā, mīlestībā un sadraudzībā

(2Kor 13:11-13) Un beidzot, brāļi, priecājieties, pilnveidojieties, uzmundriniet cits citu, esiet vienprātīgi, dzīvojiet mierā, un tad mīlestības un miera Dievs būs ar jums. Sveiciet cits citu ar mīlestības skūpstu! Jūs sveicina arī visi svētie. Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem! 

Otrās vēstules korintiešiem pēdējais teikums ir viens no pazīstamākajiem teikumiem visās Pāvila vēstulēs. Patiesībā tas ir tik pazīstams, ka daudzi cilvēki, kuri to dzird vai regulāri saka, pat neapzinās, ka tas nāk no apustuļa Pāvila rakstītā, un, ja viņiem vajadzētu to atrast Bībelē, viņi varbūt nemaz nezinātu, kur meklēt. Daudzās baznīcās un kristīgās kopienās tas ir kļuvis par ierastu lūgšanu vai svētības vārdiem. Tas apkopo ļoti daudz no tā, ko nozīmē būt kristietim. Tas cieši pievērš mūsu skatienu Dievam, kuru pazīstam Jēzū un caur Jēzu, Garā un caur Garu. Un tas bagāto praktisko nozīmi un bagāto teoloģisko nozīmi savij kopā elegantā lūgšanā. Nav brīnums, ka šie vārdi ir kļuvuši tik iemīļoti.

Ir vērts pie šī panta apstāties un palūkoties mazliet dziļāk, pirms ļaujam pazīstamajiem vārdiem vienkārši pār mums pārslīdēt un aizmirstam, ko tie patiesībā nozīmē. Sāksim ar to, ko tie saka par kristieti un kristīgu dzīvi.

Būt kristietim, protams, sākas ar žēlastību. Tas, ka mēs vispār esam tie, kas esam, ir tāpēc, ka dzīvais Dievs ir noliecies pie mums tīrā, nepelnītā žēlsirdībā. To Pāvils savā evaņģēlijā atgādina atkal un atkal. Bet mēs arī redzējām, īpaši šīs vēstules astotajā nodaļā, ka Pāvils vārdu “žēlastība” var lietot ne tikai, lai aprakstītu to, ko Dievs brīvi un mīlestībā dara mūsu labā, bet arī to, ko Viņš dara mūsos un caur mums. Vēl konkrētāk — lai aprakstītu to, ko Dievs darīja Maķedonijas draudzēs un caur tām, kad Viņš tās pamudināja dot dāsni, pat pāri viņu iespējām. Šai otrajai nozīmei ir stingrs pamats, jo pats galvenais, uz ko norādīja vārds “žēlastība”, bija Dieva pilnīgi dāsnā un sevi atdodošā mīlestība. Mums nevajadzētu brīnīties, ja tie, kuru dzīvi pārveido žēlastība, paši savukārt kļūst dāsni un sevi atdodoši cilvēki.

Tad kāpēc apustulis Pāvils runā par Jēzus — Ķēniņa un Kunga — žēlastību, nevis vienkārši par Dieva žēlastību? Tāpēc, ka par to viņš runāja jau astotās nodaļas devītajā pantā. Mudinot korintiešus dot dāsni, viņš kā piemēru minēja pašu Jēzu, kurš atstāja savas debesu esamības bagātību un mūsu labā izvēlējās kļūt nabags un pazemīgs. Mēs varētu to pateikt šādi: Jēzus ir tas, par ko kļuva dāsnais un sevi atdodošais Dievs. Jēzus iemiesoja Dieva žēlastību. Jēzū žēlastība kļuva cilvēciski redzama, kļuva par cilvēku, jo tieši tas žēlastībai bija jādara, lai tā pilnībā būtu pati par sevi — lai tā sevi atdotu pasaules labā. Tāpēc mēs pamatoti varam runāt par “Kunga, Ķēniņa Jēzus, žēlastību”, un mēs varam lūgt, kā Pāvils to dara šeit, lai šī žēlastība spēcīgi darbojas draudzes dzīvē. Ar to tiek apkopots vesels domas pavediens šajā vēstulē.

Bet aiz šī īpašā, darbīgā spēka un tam visapkārt ir “Dieva mīlestība”. Jaunajā Derībā Dieva mīlestība nav tikai viena no Viņa rakstura īpašībām. Tā ir pats centrs, pati Dieva būtība. Mīlestība, protams, ir dziļi personiska īpašība; varbūt pat jāsaka — visaugstākā personiskā īpašība, kāda vien ir. Un ir ievērības cienīgi, ka jūdu un kristiešu ticības apliecinājums Dievam, kurš ir mīlestības Dievs un vienīgais patiesais Dievs, ļoti skaidri atšķiras no vairuma citu seno un mūsdienu priekšstatu par Dievu. Senā pagāniskā pasaule noteikti neticēja mīlestības Dievam. Daži dievi un dievietes varēja izrādīt sava veida mīlestību pret atsevišķiem cilvēkiem, bet šī pasaule bija pilna ar nemieru un bailēm no pārcilvēciskiem spēkiem, kuri nebija mīloši, bet gan nepastāvīgi, ļaunprātīgi un tādi, kuri jāpielabina vai jānomierina. Neviena no daudzajām iespējām šajā ļoti daudzveidīgajā reliģiskajā pasaulē nerunāja par vienu Dievu, kura dziļākā būtība būtu mīlestība.

Tas nav īpaši pārsteidzoši, jo dzīves pieredze, kāda ir lielākajai daļai cilvēku, nebūt nav tīra un neaptumšota laime. Un, ja ir viens Dievs, kurš radījis pasauli, tad vairums cilvēku, kuri vispār nopietni domā par pasauli, varētu secināt, ka šis Dievs diez vai var būt mīlošs. Bet tas, pie kā jūdaisms turējās kā pie cerības un ko kristietība pasludināja kā beidzot piepildītu, bija ticība, ka vienīgais Dievs, kurš radīja pasauli, patiešām ir pilnīgi mīlošs Dievs. Un Viņš šo mīlestību parādīs, darbodamies pašā pasaulē — par milzīgu cenu sev pašam —, lai galu galā visu vērstu par labu. Uzlūkojot šo mīlošo Dievu un mācoties Viņam uzticēties un Viņu mīlēt pretī, pirmie kristieši atklāja, ka ir iekļauti jaunā garīgā dzīvē: bērnu uzticības tuvībā ar Tēvu, siltā drošībā, zinot, ka viņi ir mīlēti ar mūžīgu mīlestību. To Pāvils domā ar vārdiem “Dieva mīlestība”.

Bet tie, kurus šī mīlestība ir satvērusi un kuru asinīs, tā sakot, plūst Kunga Jēzus žēlastība, līdz ar to tiek savienoti ģimenē, kādu pasaule līdz tam nav redzējusi. Tā ir ģimene, kas nekādā ziņā nav balstīta uz miesisku vai etnisku izcelsmi vai radniecību. Tajā ir aicināts un gaidīts ikviens. Tas bija tikpat izaicinoši lielākajai daļai seno cilvēku, kā tas ir lielākajai daļai mūsdienu cilvēku. Tā ir ģimene, kas aicināta dalīties kopīgā dzīvē. Vārdu, ko Pāvils šeit lieto, — koinonia — var tulkot kā “līdzdalība”, “sadarbība”, “piederība”, “dalīšanās”, “kopība”, “sadraudzība” vai pat “savstarpēja apmaiņa”. Šī koinonia ir bijusi milzīgā spriedzē, kamēr Pāvils un korintieši centās izkārtot savas attiecības caur apmeklējumiem, vēstulēm, ziņām, baumām, bēdām, prieku, izmisumu un cerību. Tieši tāpēc, ka Pāvils dedzīgi tic, ka Dieva paša Gars darbojas gan viņa dzīvē, gan korintiešu dzīvē, viņš nevar viņus palaist vaļā. Viņš nevar vienkārši aiziet un dibināt citu draudzi kaut kur citur. Viņš nevar vienkārši baudīt laimīgās attiecības, kādas viņam ir ar viņa mīļajām Maķedonijas draudzēm. Viņam šīs lietas ir jāizcīna līdz galam. Viņam jāļauj sadarbībai, līdzdalībai un sadraudzībai izpausties visā pilnībā. Patiesībā, ja gribat zināt, ko “Svētā Gara sadraudzība” nozīmē praksē, tad lēna un nopietna Otrās vēstules korintiešiem lasīšana ir laba — kaut arī arī skarbi nopietna — vieta, ar ko sākt.

Tātad katra šīs trīskāršās dzīves daļa ir bijusi redzama vēstulē, kura tagad tuvojas noslēgumam. Bet Pāvils nav vienkārši devis īsu un glītu kristīgās dzīves kopsavilkumu — tās dzīves, kurā viņš un korintieši ir līdzdalīgi. Viņš ir devis pārsteidzoši īsu, tomēr pilnīgu priekšstatu par Dievu, kuram kristieši tic. Lai gan viņš šeit lieto vārdu “Dievs” kā vienu no trim, viņa izpratne par Jēzu un Garu citviet viņa vēstulēs — un arī tas, kā šajā izteikumā šie trīs tik dabiski nostājas kopā kā svētību avots — liek mums visu šo izteikumu redzēt kā aprakstu par vienu Dievu, kuru agrīnā Baznīca sāka pazīt trīskāršā veidā. Vēl paies vairāk nekā gadsimts, pirms teologi, ar lielu uzdrīkstēšanos, sāks lietot tādus vārdus kā “Trīsvienība”, lai īsi izteiktu to, ko Pāvils jau šeit pasaka. Bet, ja šādi īsi apzīmējumi nebūtu radušies, mums tie būtu jāizgudro, ja mēs vispār gribētu saprast, ko Pāvils šeit mēģina pateikt.

Tas ir bijis strīdīgs jautājums. Iepazīt vienīgo patieso Dievu Jēzū no Nācaretes un caur Viņu — krustā sisto un augšāmcelto —, un iepazīt šo Dievu un šo Jēzu Svētā Gara spēkā un klātbūtnē, nozīmē tik pamatīgu un dārgu sirds, dzīves, kopienas un uzvedības maiņu, ka daudzi no tās atkāpjas. Pat šķietami vienkāršie norādījumi, ko Pāvils dod draudzei vienpadsmitajā un divpadsmitajā pantā, paši par sevi ir ļoti prasīgi. Savstarpējie miera sveicieni dažiem Korintas draudzē varēja prasīt lielu piepūli. Bet Pāvils viņiem — un arī mums — neatstāj izvēles iespēju. Dievs, kurš sacīja: “Lai atspīd gaisma,” — citiem vārdiem sakot, Dievs, kurš ir gan radīšanas, gan jaunās radīšanas Dievs, gan derības, gan jaunās derības Dievs, — ir licis savai spožajai gaismai atspīdēt mūsu sirdīs, dodams Dieva godības atziņas gaismu Jēzus, Ķēniņa, vaigā. Kad šī gaisma ir sākusi apgaismot pasauli ap jums un ļauj jums visu un ikvienu ieraudzīt jaunā veidā, izvēle ir skaidra. Vai nu jums par lielu cenu jāiet tālāk šajā žēlastībā, mīlestībā un sadraudzībā, vai arī jāatkāpjas atpakaļ tumsā. 
Apustulis Pāvils rakstīja šo — savu visdziļāk personisko un no sirds nākušo vēstuli —, lai mudinātu korintiešus darīt pirmo (turpināt žēlastībā, mīlestībā un sadraudzībā). Viņš nevēlētos neko mazāk arī mums.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk