Kas patiesībā bija "Žēlsirdīgais samarietis"?

(Lk 10:25-37) Un, redzi, kāds likuma zinātājs piecēlās un sāka viņu pārbaudīt, sacīdams: “Skolotāj, kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” Viņš tam sacīja: “Kā ir bauslībā rakstīts? Kā tu tur lasi?” Tas atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis. Dari to un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams attaisnoties, Jēzum jautāja: “Un kurš ir mans tuvākais?”
Jēzus atbildēja, stāstīdams: “Kāds vīrs bija ceļā no Jeruzālemes uz Jēriku, un viņš krita laupītāju rokās. Tie, viņu aplaupījuši un sasituši, atstāja pusmirušu guļam un aizgāja. Gadījās, kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Tāpat arī kāds levīts, tajā vietā atnācis, viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, nonāca pie viņa, un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Pienācis klāt, viņš pārsēja viņa brūces, uzliedams eļļu un vīnu; un, uzcēlis viņu uz savu lopu, aizveda to uz viesnīcu un aprūpēja. Otrā rītā, izvilcis divus denārijus, viņš iedeva tos viesnīcniekam un sacīja: aprūpē viņu, un, ja tu vairāk iztērēsi, atnācis es tev atdošu. Kurš no šiem trim tev šķiet tuvākais bijis tam, kas krita laupītāju rokās?”
Viņš sacīja: “Tas, kas parādīja viņam žēlsirdību.” Un Jēzus viņam sacīja: “Ej un dari arī tāpat! 

Viszināmākie stāsti bieži vien ir tie, kurus visgrūtāk patiesi saprast. Tāda ir arī līdzība par Žēlsirdīgo samarieti — līdz pat šodienai šis stāsts dzīvo cilvēku atmiņās, bet ir radījis arī pamatīgu jūkli. Piemēram, pats vārds 'samarietis' šobrīd apzīmē cilvēku, kurš palīdz citiem — tieši tāpēc pastāv organizācija „Samarieši”, kas sniedz atbalstu cilvēkiem lielās grūtībās. Bet Jēzus laikā šim vārdam bija pavisam cita nozīme.

Parasti šo līdzību saprot vienkārši kā aicinājumu: ja redzi kādu nelaimē, palīdzi. Dažreiz, kad cilvēki atceras, ka Jēzus laikā jūdi un samarieši viens otru patiešām neieredzēja, tajā saskata vēl dziļāku mācību — par to, cik postoši ir aizspriedumi un reliģiskā neiecietība. Bet, ja mēs patiešām vēlamies saprast, ko Jēzus ar šo stāstu bija domājis — un kas patiesībā bija svarīgākais viņa sarunā ar bauslības zinātāju — mums jārok dziļāk.

Par laimi, tas nav sarežģīti. Naids starp jūdiem un samariešiem bija ilgstošs un dziļš, simtiem gadu vecs, un diemžēl mēs redzam tā atbalsis pat mūsdienās, piemēram, konfliktā starp Izraēlu un Palestīnu. Abas tautas — jūdi un samarieši — uzskatīja, ka tieši viņi ir patiesie Ābrahāma un Mozus solījumu mantinieki. Abi uzskatīja, ka viņiem pieder zeme. Līdzīgi kā šodien daudzi izraēlieši izvairās ceļot caur Rietumkrastu Palestīnā (The West Bank), tā arī Jēzus laikā svētceļnieki izvēlējās apiet Samariju ar līkumu (burtiskā nozīmē), lai nokļūtu Jeruzalemē pa drošāku ceļu caur Jērikas ieleju.

Taču arī tas ceļš nebija pilnīgi drošs. Ceļš no Jērikas uz Jeruzalemi vijas cauri kalniem un tuksnesim, pilns līkumu un slēptuvju, kur varēja slēpties laupītāji. Ceļot vienatnē bija bīstami. Kad kāds tika piekauts un pamests puskails ceļmalā, garāmgājēji pat nevarēja droši pateikt, vai viņš vēl dzīvs. Priesterim un levītam pieskarties mironim nozīmētu kļūt rituāli nešķīstiem — labāk turēties pa gabalu un nezaudēt savu reliģisko tīrību, pat ja tas nozīmē ignorēt Dieva pavēli par tuvākmīlestību.

Un te ir visa stāsta sāls. Bauslības zinātājs jautā Jēzum: „Kas ir mans tuvākais?” Viņa skatījumā „tuvākais” ir cits jūds, viens no „savējiem”. Bet Jēzus (un arī evaņģēlista Lūkas) skatījumā — Dieva žēlastība ir domāta visai pasaulei. Tuvākais nav „kas?”, bet „kurš rīkojās kā tuvākais?”. Jēzus nevaicā, vai samarietis uzskatīja piekauto vīru par savu tuvāko. Viņš jautā, kurš rīkojās kā tuvākais šim nelaimīgajam. Aiz šīs, it kā vienkāršās morālās mācības — „ej un dari tāpat” — slēpjas daudz asāks izaicinājums: vai tu spēj ieraudzīt „ienaidnieku” kā savu tuvāko? Ja nespēj — iespējams, nākamais, kas gulēs ceļmalā pusdzīvs, būsi tu pats.

Bet arī tas vēl nav viss. Jēzus pats bija ceļā uz Jeruzalemi, un nav nejauši, ka tieši šī ir pirmā līdzība, ko Viņš stāsta šajā ceļojumā. Šis ir brīdinājums: ceļš, kas ved caur naidu un konfrontāciju ar samariešiem, romiešiem un pagāniem, nav ceļš, kas ved uz Dieva valstību. Jēzus piedāvā citu — miera — ceļu. Un tikai tie, kas ir šī miera bērni, izglābsies no posta, ko paši sev sagādās tie, kas izvēlēsies vardarbību.

Šis stāsts, šī saruna ar bauslības zinātāju, ir ne tikai diskusija par likuma burta izpildi. Tā ir sadursme starp diviem pilnīgi atšķirīgiem skatījumiem uz to, kas nozīmē būt Dieva tautai. Bauslības zinātājs uzdod klasisku rabīnu jautājumu: „Kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvi?” — un, šķiet, cer noķert Jēzu pretrunās vai ķecerībā. Bet Jēzus liek viņam pašam atbildēt, un, kad jautātājs to izdara, Jēzus vienkārši piekrīt. Tad, lai nezaudētu ietekmi un autoritāti, bauslības zinātājs mēģina sevi “attaisnot”, uzvarēt publiskajā sarunā.
Viņa jautājums par to, kas tad īsti ir „tuvākais”, ir mēģinājums izvilināt Jēzus ķecerīgo uzskatu par to, ka Dieva žēlastība varētu būt domāta visiem, ne tikai Izraēla tautai. Taču Jēzus atbild tā, ka ne tikai atklāj šo plašo skatījumu — Viņš parāda, ka tieši tāda attieksme vislabāk atspoguļo likuma būtību.

Un tā arī mums paliek jautājums: vai mēs izmantosim Dieva mīlestību kā mūri, lai sargātu savu drošības sajūtu un reliģisko “tīrību”, vai arī kā tiltu, lai aizsniegtu pasauli? Neviena baznīca un neviens kristietis nedrīkst būt apmierināts ar ērtām atbildēm, kamēr pasaule guļ ceļmalā, ievainota un pamesta. Šodienas sludinātājiem un ticības aizstāvjiem ir jāatrod jauni un spilgti veidi, kā atgādināt Dieva mīlestības vēsti — tā, kā Jēzus darīja to ar šo aizraujoši interesanti satriecošo līdzību.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Jauns sākums: kā patiesi pārveidot savu dzīvi

(Gal 6:7–16) Nepievilieties, Dievs nekļūs par apsmieklu – ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus: kas sēj savā miesā, tas no miesas pļaus postu, bet, kas sēj Garā, no Gara pļaus mūžīgo dzīvību. Darīsim labu nepagurdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja vien nepadosimies. Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, īpaši tiem, kas ticībā pieder pie mūsu saimes. 
Redziet, ar kādiem lieliem burtiem es jums rakstu pats ar savu roku. Tie, kas grib dižoties un izpatikt miesai, spiež jūs pieņemt apgraizīšanu vienīgi tādēļ, lai Kristus krusta dēļ netiktu vajāti. Jo arī paši šie apgraizītie neturas pie bauslības, bet grib, lai jūs tiktu apgraizīti, ka varētu lepoties ar to, kas pie jūsu miesas izdarīts. Bet man lai citādas dižošanās nav kā vienīgi ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko pasaule man ir krustā piesista un es pasaulei. Jo ne apgraizīšana ir kaut kas vai neapgraizīšana, bet vienīgi – jaunais radījums. Miers un apžēlošana pār tiem, kas dzīvos pēc šā likuma, un pār Dieva Israēlu! 

Pašpalīdzības grāmatas bieži sola brīnumainus rezultātus – mainīt savu dzīvi piecos vai desmit vienkāršos soļos. Skaisti izklausās, vai ne? Taču patiesībā dzīves būtiskas un noturīgas pārmaiņas prasa daudz vairāk nekā tikai ātrus padomus vai burvju formulas.

Pirmkārt, patiesas pārmaiņas sākas tad, kad mēs balstāmies ne tikai uz saviem spēkiem, bet piesaucam kaut ko lielāku – Dieva spēku. Tieši Viņš dod mums iekšējo spēku, kad pašiem tā trūkst.

Otrkārt, pārmaiņas notiek, kad mēs tās īstenojam ar apņēmību un neatlaidīgu darbu. Apustulis Pāvils raksta: “Darīsim labu nepagurdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja vien nepadosimies.” (Gal 6:9)

Svarīgi ir saprast, ka viena neveiksmīga diena tevi nepadara par neveiksminieku. Tā ir tikai diena. Nekas vairāk. Visiem gadās sliktas dienas. Kad tāda pienāk – un tā noteikti kādreiz pienāks – nākamajā dienā vienkārši sāc no jauna. Neatmet ar roku! Dzīve ir kā vilnis – tai ir savi kāpumi un kritumi, brīži, kad viss iet uz priekšu, un brīži, kad viss šķiet apstājies. Bet katra rītdiena ir kā balta lapa – iespēja sākt atkal.

Svarīgākais šobrīd ir atjaunot sevī apņemšanos mainīt dzīvi. Turpini no tā punkta, kur apstājies. Ja nepieciešams – lūdz piedošanu Dievam, piedod pats sev un sper soli uz priekšu.
Koncentrējies uz savu mērķi, nevis uz to, ka paklupi. Neļauj sevi ievilkt paškritikā vai vainas meklēšanā – nedz citos, nedz sevī. Atlaid to un ej tālāk. Jo nākamreiz, kad nonāksi grūtā situācijā – un tā noteikti atkal pienāks – ar Dieva spēku tu tai stāsies pretī stiprāks un gudrāks.

Gribi mainīt dzīvi? Tev tas izdodies – soli pa solim, ar ticību, drosmi un neatlaidību!  

Lasīt tālāk

Svētā Gara auglis

(Gal 5:13-21) Bet jūs, brāļi, esat aicināti brīvībai; vienīgi nedodiet vaļu miesas tieksmēm, bet kalpojiet viens otram mīlestībā. Jo visa bauslība ir piepildīta vienā vārdā, un proti: mīli savu tuvāko kā sevi pašu! Ja jūs cits citam kožat un viens otru graužat, pielūkojiet, ka cits citu neaprijat! 
Bet es jums saku: dzīvojiet Garā, tad jūs neļausieties miesas iegribām. Jo miesa iekāro pretēji Garam, bet Gars – pretēji miesai. Tādēļ ka tie abi stāv viens otram pretī, jūs nevarat darīt visu, ko gribat. Ja Gars jūs vada, jūs neesat zem bauslības. Miesas darbi ir skaidri redzami, tie ir: netiklība, nešķīstība, izlaidība, kalpošana elkiem, pūšļošana, ienaids, ķildas, greizsirdība, dusmas, patmīlība, nesaticība, šķeltniecība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es jūs tagad brīdinu, tāpat kā jau iepriekš esmu jums sacījis: tie, kas tādas lietas dara, Dieva valstību neiemantos.

(Gal 5:22-26) Bet Gara auglis ir: mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība. Pret tādām lietām nav bauslības. Tie, kas ir Kristū, ir miesu krustā piesituši kopā ar kaislībām un iekārēm. Ja mēs caur Garu esam dzīvi, tad, Gara vadīti, arī dzīvosim. Nekārosim pēc tukša goda, cits citu izaicinādami un skauzdami.

Pēdējos gados Ziemsvētkos rotājumi Kārmelā (Carmel, IN) bija patiešām iespaidīgi. Bet es labi atceros Liepāju Ziemsvētku laikā, un tāpēc varu apliecināt – tā ir vieta, kur valda viena no labākajām svētku atmosfērām, kādu esmu piedzīvojis. Īpaši jauki ir atrasties Rožu laukumā (pašā Liepājas sirdī!). Kur vien paskaties, visur mirdz gaismiņas un daudzkrāsaini rotājumi. Pilsētas centrālā egle šķiet kā dzīva – visi piekariņi, lampiņas un dekorācijas patiesi rada īstu svētku noskaņu…

Jā, tas izskatās kā dzīvs. Patiesībā, protams, tā tas nav. Viss ir tikai šovs. Ja Tu pa to pašu ielu pastaigāsies pāris mēnešus pēc Ziemsvētkiem, iespaids būs daudz drūmāks. Dekorācijas būs novāktas; vizuļi un krāsainās lampiņas atkal būs novietotas kastēs līdz citiem svētkiem. Mazās eglītes, kuras visas kopā veidoja vienu lielu, krāšņu pilsētas egli būs nokaltušas un izmestas…

Tas izskatās lieliski kādu brīdi, bet patiesībā viss ir mākslīgs un ātri paejošs.

Apustulis Pāvils ir slavens ar savu tematisko kontrastu – "miesa" un “gars”. Un īpaši viņš ir slavens ar atslēgas vārdiem, kuri tiek izmantoti kopā ar šo kontrastu tēmu.
Pāvils runā par “miesas" darbiem un “gara" augli.
Salīdzini krāšņi izrotātās Ziemsvētku eglītes ar parastiem, tomēr reāliem augļu kokiem augļu dārzā. Ziemassvētku eglītes izskatās brīnišķīgi uz īsu brīdi, bet tad tās tiek atkal iepakotas (ja ir no plastmasas) vai izmestas (ja ir nocirstas mežā). Augļu koki ziemā neizskatās tik iespaidīgi, bet, ja ir pareizi aprūpēti, tie nesīs brīnišķīgus augļus gadu pēc gada. Kas ir svarīgāks un vērtīgāks? Vari trīs reizes minēt…

Izveidojot šos divus sarakstus (par miesas darbiem un Gara augli), apustulis Pāvila atklāj savu redzējumu par to, kas notiek ar personu, kad tā pievienojas (caur ticību un kristībām) Mesijas tautai.
(Ievēro, kā 24.pantā viņš runā par kristiešiem kā tādiem, “kas ir Kristū”; kā arī apgalvo, tāpat kā 4:4-7, ka visi šie cilvēki ir Gara vadīti.)
Lai labāk paskaidrotu, apustulis Pāvils to sadala un apraksta it kā atsevišķus līmeņus.

Cilvēki sāk stāvoklī, ko viņš nosauc par “miesas" stadiju. Visi ir piedzimuši kādā ģimenē ar konkrētu etnisko un teritoriālo identitāti. Cilvēki atklāj sevī dažādas vēlmes un tieksmes, kuras, ja tām ļauj pilnīgu brīvību, rezultēsies “darbos”, kas tiek uzskaitīti no 19.–21.pantam.
Ieskatoties šajā sarakstā, mums nākas secināt, ka sabiedrība, kurā lielākā daļa cilvēku izturas tādā veidā, diez vai ir laimīga.
Vēl svarīgāk – kad Dievs beidzot pilnībā izveidos savu valstību, tādiem cilvēkiem, tajā nebūs vietas (un būtu ļoti pārsteidzoši, ja viņi tur varētu iekļauties).
Dievs plāns galu galā nav radīt vietu un apstākļus, kur šāda “miesas” darbu situācija pastāvētu mūžīgi.

Bet tad, pateicoties Jēzus evaņģēlija pasludinājumam, Dieva Gars sāk savu darbu… un cilvēki tiek atjaunoti.
Pirmā šīs atjaunošanās pazīme, kas līdz ar to arī atklāj viņu patieso piederību, ir ticība Jēzum kā augšāmceltajam Kungam un Valdniekam. Bet viņu piederība Mesijas ļaudīm nav tikai intelektuāla. Tā ietver sekošanu Viņam caur nāvi uz jaunu dzīvi (tas daudz vairāk un pilnīgāk tiek aprakstīts 2:19-20).
Šajā “līdz ar Kristu” krusta nāvē ir nomirusi tā dzīve, kur "miesa" nosaka to kā katrs uzvedas un kas viņš ir.

Tā vietā, atjaunotie Mesijas sekotāji sāk "nest augli”. Tās augļa īpašības, kuras Pāvils uzskaita no 22.–23.pantam, nav kaut kas tāds, ko mēs, ja pietiekami pacentīsimies, varētu paši sasniegt bez Svētā Gara palīdzības.
Ja Tev rastos aizdomas, ka kāds, kurš ir laipns pret Tevi, to ir panācis ar ļoti lielu piespiešanos, tad šāda laipnība zaudē savu labo iespaidu.
Atslēga ir tajā, ka tad, kad Svētais Gars sāk darboties, parādās jauna motivācija… un lietas vienkārši sāk notikt.

Protams, tas nenozīmē, ka šis process apiet mūsu domāšanu un mūsu apzinātu rīcību. Mums ir jāapzinās kas notiek, un ir jāpieņem lēmums darīt to, ko Gars dos. Tas nav un nebūs process, kurā mēs varam vienkārši relaksēties un darīt to, kas šķiet notiek pats no sevis.
Ja tā, tad Pāvilam nebūtu bijis vajadzīgs mudināt Galatiešus dzīvot “Gara vadītiem” (25.pants). Lai piedzīvotu efektu, kuru Svētais Gars vēlas panākt, mums par to ir jādomā, kā arī ar mūsu pašu morālām pūlēm ir jāļauj Garam pārņemt kontroli.
Bet labākais ir tas, ka tad, kad šīs īpašības parādīsies, tās būs kā brīnišķīgi augļi no augļu dārza, nevis krāsainas bumbiņas Ziemsvētku eglītē. Tas būs kā daļa no tā, par ko mēs būsim kļuvuši.

Šādiem Svētā Gara vadītiem cilvēkiem būtu dzīvē jāizdzīvo šos principus, kuri ir atjaunotās dzīves rezultāts. Tomēr apustulis Pāvils joprojām ir nobažījies (to jau viņš bija pieminējis no 13.–15.pantam), ka draudze Galatijā, dažādu “musinātāju" iespaidota, kultivēja domstarpību un dusmu atmosfēru. Daži cilvēki uzskatīja, ka viņi būtu svarīgāki un īpašāki nekā pārējie. Ja Svētajam Garam ļauj darboties (ja Gara nav, tad tā jau nav kristiešu kopiena), tad šāda savstarpēja skaudība, sāncensība un naids ir jāizbeidz.

Visbeidzot, savas vēstules noslēguma daļā apustulis Pāvils vēlreiz atgriežas pie šīs tēmas, uzsverot, ka kristīga dzīve jau nav tikai Svētā Gara pamudinājumu sadzirdēšana (lai gan arī tas ir svarīgi). Pats svarīgākais ir tas, ja kristieši dzīvo tā, kā Dieva Gars tos vada, tad ebreju likums nenosoda viņus (23.pants). Tad arī nebūs draudzi graujošas atmosfēras, viens draudzes loceklis nebūs naidīgi noskaņots pret otru (26.pants) – diemžēl tādu situāciju viltus mācības bija radījušas.
Tātad, lai gan šis vēstules fragments sniedz jauku priekšstatu par to, kāda tad izskatās patiesa kristieša dzīve, tad pats galvenais akcents un mērķis ir pārliecināt vēstules lasītājus atgriezties no nepatiesu ideju “musinātāju” uzklausīšanas pie pilna, neizmainīta un neizkropļota evaņģēlija; pie tāda evaņģēlija, kādu apustulis Pāvils viņiem pats bija sludinājis.

Šī patiesība ir vitāli svarīga arī draudzei, Kristus Baznīcai šodien. Bieži vien šodien, kad cilvēki uzsver nepieciešamību pēc mīlestības, pacietības un lēnprātības, tad tas tiek saistīts ar priekšstatu un attieksmi, ka runājot par patiesību un evaņģēliju, mums nevajadzētu uzsvērt tās lietas, kurās mēs cilvēki viens otram nepiekrītam.
Tāpat, ja cilvēki ir kaislīgi un pārliecināti par evaņģēlija patiesībām (tāpat kā Pāvils!), tad viņi bieži vien pieļauj, ka centība viņus noved līdz dusmām vai pat dažādām ļaunprātības izpausmēm (kas ir uzskaitītas sadaļā par "miesas darbiem”). 

Kāpēc patiesības un mīlestības apvienojums, par ko rūpēties apustulis Pāvils mudināja atkal un atkal (skatīt Efeziešiem 4.15), šķiet draudzes dzīvē nereālas un nesasniedzamas?
Pāvila paša atbilde uz šo problēmu būtu īsa un skaidra: ja mēs esam kristieši, ja ticam Viņam, ja esam Dieva Svētā Gara piepildīti, “tad, Gara vadīti, arī dzīvosim.”  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Laiks pieaugt un dzīvot īstā brīvībā!

(Gal 3:23-29) Bet, pirms nāca ticība, mēs bijām ieslēgti bauslības važās līdz brīdim, kad bija jāatklājas ticībai, un tātad bauslība ir bijusi mūsu audzinātāja līdz Kristum, lai ticībā mēs tiktu attaisnoti. Bet, kad ticība atnākusi, mēs audzinātājai vairs neesam pakļauti.
Ticībā uz Jēzu Kristu jūs visi esat Dieva bērni, jo jūs visi, kas esat uz Kristu kristīti, esat ietērpti Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū. Un, ja jūs piederat Kristum, jūs esat Ābrahāma pēcnācēji, mantinieki pēc apsolījuma.

Viens no manas sievas daudzajiem talantiem ir darboties ar maziem bērniem. Vislabāk šajā jomā viņai padodas tajos brīžos, kad bērniem var mācīt kādu dziesmiņu, deju vai rotaļu. Mani bieži pārsteidz tas, ka viņa piekrīt vairākas stundas pieskatīt bērnus, kurus satiek pirmo reizi mūžā. 
Tomēr ne vienmēr viss norit gluži perfekti. Reiz viņa man stāstīja par vienu no vissliktākajām pieredzēm, kad viņa devās pieskatīt mūsu draugu bērnus (ko viņa jau daudzkārt bija veikusi ar prieku un panākumiem). Iepriekš viņa nebija varējusi iedomāties, ka tajā vakarā abi bērni būs šausmīgi īgni un dusmīgi par to, ka vecāki devušies prom. Viņi savu neapmierinātību tagad izrādīja manai sievai. Lai ko arī viņa centās abiem bērniem piedāvāt, nekas neizdevās. Vakars bija briesmīgs, tomēr viņa prata atturēt bērnus no lielām blēņām. Kad vakarā atgriezās bērnu vecāki, gan mana sieva, gan bērni juta milzīgu atvieglojumu.

Apustulis Pāvils savā stāstā par Dieva izredzēto tautu līdzīgi attēlo likuma lomu — kā aukli, kura pieskatīja Israēlu, līdz tas pieaugs kā tauta. Vārds, kurš Bībeles latviešu variantā ir tulkots kā “audzinātāja” (es pat ieteiktu lietot vārdu “aukle”), Pāvila pasaulē apzīmēja vergu, kura uzdevums bija ikdienā rūpēties par bērniem — vest uz skolu, sargāt, lai nekas nenotiek, atturēt no blēņām. Reizēm šādi cilvēki kļuva par cienījamiem ģimenes locekļiem pēc savas aukles lomas/darba beigām. Mūsdienu Rietumu pasaulē šo lomu reizēm pilda “au pair”.

Apustuļa Pāvila šī vēstules fragmenta galvenā ideja ir atgādināt par laiku tautas vēsturē no Mozus līdz Mesijas atnākšanai. Šajā laikā Israēla tauta vēl bija kā bērns, kam vajadzēja īpašu uzraudzību. Bet, kad ierodas Mesija, viņiem beidzot vajadzētu kļūt par Dieva pieaugušo bērnu. Bērnam vairs nevajag aukli!

Un šo pieaugšanu simboliski apzīmē viens vārds – 'ticība' — vārds, kas grieķu valodā nozīmē arī uzticamību, drošumu, uzticēšanos. Mesijas uzticība Dievam parāda kāds ir īsts, pieaudzis Israēlietis. Savukārt ikviena cilvēka ticība pierāda, ka viņš vai viņa — neatkarīgi no izcelsmes — ir pilntiesīgs Dieva ģimenes loceklis.

Tādēļ Pāvils skaidro 26. pantā: jūs visi esat Dieva bērni, pateicoties šai ticībai Mesijā, Jēzū. 
(“Dieva bērni” — tas ir Bībeles tituls Israēlam: “Israēls ir mans dēls, mans pirmdzimtais” (2.Moz 4:22). Tas ir atgādinājums par lielo Exodus stāstu — Dieva tautas izglābšanu no Ēģiptes verdzības.) 
Bet tagad apustulis Pāvils uzstāj, ka visa Israēla tautas vēsture līdz Mesijam bija kā atkal būšana verdzībā. Un tad labā ziņa — beidzot! — ir atnākusi atbrīvošana!

Tad apustulis Pāvils uzdod jautājumu: Vai jūs patiešām gribat atkal būt kā bērni, kad varat būt pieauguši? Vai gribat atkal būt vergi, kad varat būt brīvi cilvēki? Dieva pieaugušo bērnu pazīme ir tā, ka Dievs viņiem var uzticēties. Viņi ir ticības cilvēki. Viņi tic evaņģēlijam.

Bet kā šī piederība Mesijam dara cilvēkus par pieaugušajiem Dieva bērniem? Pāvils to paskaidro blīvā un dažbrīd sarežģītā izklāstā. Kad viņš saka “Kristus”, viņš domā gan “Mesija”, gan arī to, ka Mesija pats ir visas Israēla tautas iemiesojums. Svarīgākais ir, vai cilvēks ir “iekšā” Mesijā, vai viņš pieder Mesijam. Un tas nav tikai kāda iekšēja izjūta. Pāvila izpratnē tā ir piederība pavisam konkrētai kopienai — jaunajai ķēnišķīgajai ģimenei, Mesijas tautai. Un pievienošanās šajā ģimenē notiek caur kristībām.

Kristības ir “iekļūšana Mesijā” — durvis/ieeja uz ģimeni, ko Dievs solīja Ābrahāmam. Pāvils šeit neskaidro, kā kristības saistās ar ticību, jo viņam tas bija pašsaprotami: kristībās kandidāts apliecināja “Jēzus ir Kungs”. Viņš arī nespriež par problēmām, kas rodas, ja cilvēki kristās nesaprazdami, ko tas nozīmē.

Tādējādi kristītie “ir apvilkuši Mesiju” — viņi pieder Mesijam, viņi ir Viņa ģimene. Un līdz ar to vairs nav nozīmes vecajām atšķirībām — tautībai, sociālajam statusam vai dzimumam. Ne jau tāpēc, ka cilvēka identitāte kļūtu nesvarīga, bet tā vairs nav kritērijs attiecībās ar Dievu. Pāvils labi apzinās, ka viņš joprojām ir jūds (piemēram, Romiešiem 11:1-6), ka daži ir vergi, citi brīvie (par to arī vēstule Filemonam), un ka pastāv vīrieši un sievietes. Bet Kristū Jēzū visi ir vienlīdzīgi. “Jūs visi esat viens Kristū Jēzū.”

Un tad nāk lielais kopsavilkums: Dievs apsolīja Ābrahāmam vienu lielu ģimeni, un tagad, Mesijā, tā ir izveidota. “Ja jūs piederat Mesijam, jūs esat Ābrahāma dzimums.” Kāpēc meklēt citus ceļus? Kāpēc censties kļūt par Ābrahāma bērnu citādi? Ja esat daļa no šīs ģimenes, jūs saņemat arī apsolīto mantojumu (skat. 3:15-18).

Šis vēstījums spēcīgi skar arī mūsdienu Baznīcas sašķeltību — kas diemžēl ir daudz dziļāka un lielāka nekā Pāvila laikā. Daudzie sadalījumi — pareizticīgie pret rietumu baznīcām (Roma un no tās atšķēlušās baznīcas), protestantisms pret katolicismu, Skotijas un Anglijas baznīcu atšķirības, dažādās brīvbaznīcas —, lai arī vēsturiski saprotami, Dieva skatījumā tiek vērtēti kritiski. Ja jūs ticat apustuļa Pāvila evaņģēlija skaidrojumam, tad tas nozīmē dedzīgu vēlmi pēc Baznīcas vienotības.

Un vēl — Pāvila diskusija par bērnišķīgo un pieaugušo Dieva tautu liek katram no mums uzdot svarīgus jautājumus: Vai esam patiešām pieauguši? Vai esam uzticami? Vai patiesi ticam? Vai arī sirds dziļumos vēlētos, lai kāds auklētu mūs vēl mazliet ilgāk?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Nepadodies! Tava uzvara slēpjas neatlaidībā!

(Rm 5:1-5) Tā nu starp mums, ticībā attaisnotajiem, un Dievu ir iestājies miers caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, caur viņu mēs ticībā esam mantojuši ceļu uz šo žēlastību, kurā mēs stāvam un lepojamies par cerību uz dievišķo godību. Bet ne par to vien mēs lepojamies, mēs lepojamies arī ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – uzticību Dievam, uzticība Dievam – cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums dots, ir ielieta mūsu sirdīs. 

Dzīvē mums visiem būs dažādas problēmas un grūtības. Ko tad darīt? Turēties pie saviem mērķiem un nepamest iesākto! Uzvara slēpjas tajā, ka nepadodies, lai kas arī nenotiktu. Atceries — tieši visgrūtākajos brīžos Svētais Gars strādā visvairāk pie tevis. 

Apustulis Pāvils raksta, ka mēs varam nesatraukties savās ciešanās, jo ciešanas rada izturību, izturība veido raksturu (Rom 5:3–4). Dievs neļauj notikumiem valdīt pār Sevi — un arī tev tā nevajadzētu. Ja uzticēsies Viņam un paliksi stiprs lūgšanās, ticībā un Dieva Vārda apsolījumos, Viņš tevi izvadīs cauri visam. 

Tajā brīdī, kad šķiet, ka viss notiek ļoti lēni vai pat stāv uz vietas, zini — Dievs būvē spēcīgus pamatus tevī, lai vēlāk varētu caur tevi paveikt lielas lietas. Ja jūties paguris vai vilšanās nomāc, vienkārši lūdz Dievam spēku būt nelokāmam — Viņš noteikti palīdzēs! 

“Pacietība ir rūgta, bet tās augļi ir saldi.” 

— Žans Žaks Ruso (Jean-Jacques Rousseau) 

Lasīt tālāk

Kur ir Dievs, kad mums Viņu vajag?

(1Moz 11:1-7) Visā zemē bija viena valoda un viena runa. Un, kad cilvēki gāja projām no austrumiem, viņi atrada Šināras zemē ieleju un apmetās tur. Un viņi teica viens otram: “Iesim, veidosim ķieģeļus un apdedzināsim tos ugunī!” Un ķieģeļi tiem bija par akmeņiem un zemes piķis par javu. Un viņi teica: “Iesim, celsim pilsētu un torni – tā virsotne lai ir debesīs! Darīsim sev vārdu, lai netiekam izklīdināti pa visu zemes virsu!” Un Kungs nolaidās apskatīt pilsētu un torni, ko cēla cilvēka dēli. Un Kungs teica: “Redzi, tie ir viena tauta, un tiem visiem viena valoda! Un tas ir tikai viņu darbu sākums! Tagad tiem nebūs nepiepildāms nekas, ko tie nodomājuši darīt! Iesim, nolaidīsimies un sajauksim tiem valodu, lai viņi nesaprot viens otra teikto!” 

Es reiz runāju ar kādu jaunu cilvēku, kurš mācījās, lai kļūtu par psihologu. Viņa apmācību programmā ietilpa arī kapelāna prakse slimnīcas traumu nodaļā, kur viņam bija jāstrādā ar cilvēkiem, kuri guvuši nopietnas smadzeņu vai muguras traumas — sporta negadījumos, autoavārijās, un līdzīgās nelaimēs.

Kā psihologam un kristietim viņam bija ļoti grūti saprast, kā palīdzēt cilvēkiem pieņemt to, ka viņu dzīve ir sabrukusi, un vēl grūtāk — kā izskaidrot, kāpēc Dievs neko nedarīja, lai to apturētu. Kāpēc Viņš neiejaucās? Kāpēc Dievs neapturēja to dzērājšoferi, kurš notrieca kādu vīrieti un pārvērta viņu par cilvēku, kurš vairs nespēj skaidri domāt un ir pilns dusmu? Kāpēc Viņš nedod viņam spēku sadzīvot ar jauno realitāti? Kāpēc Viņš neārstē?
Un kāpēc Dievs pieļāva, ka kāda māte grūtniecības laikā lieto narkotikas un vēlāk vardarbīgi izturas pret savu bērnu, radot viņam traumas, kas ietekmēs dzīvi uz visiem laikiem?

Dziedātājs Niks Keivs (Nick Cave) reiz dziedāja vienā no savām dziesmām: „Es neticu Dievam, kurš iejaucas…”
Tā ir viena no spēcīgākajām pirmajām rindām kādā rokmūzikas dziesmā (no albuma 'The Boatman’s Call'). Un viņš turpina: “…bet, ja es ticētu, tad es Viņam nelūgtu mainīt ne vienu matiņu uz tavas galvas, tikai palūgtu, lai Viņš tevi atved manos apskāvienos…”
Daudzi kristieši tieši tā arī lūdz — nevis lai Dievs visu maina, bet lai Viņš izdara kaut ko, ko mēs tajā brīdī vēlamies.

Bet realitātē Dievs iejaucas reti. Tā vienkārši ir — Dievs radīja pasauli, kur cilvēkiem ir brīvība. Viņš ļauj vadīt cilvēkiem pašiem — tas/tāds bija Viņa nodoms.
Dievs būtu varējis radīt citu pasauli, kur nelaimes tiek novērstas, vai vismaz to sekas uzreiz dziedētas. Bet Viņš tā nedarīja.

Nesen noskatījos filmu par kādu varoni — Henkoku (Hancock (2008) – kaut kas līdzīgs Betmenam… un starp citu ir baumas, ka būs filmas turpinājums). Viņš var apturēt vilcienu, kas tuvojas automašīnai uz sliedēm, vai izjaukt bankas aplaupīšanu, neupurējot ķīlniekus. Bet īstajā dzīvē nav tāda Henkoka. Nav Betmena. Un Dievs arī reti iejaucas.

Bet Bībelē, 1. Mozus grāmatas 11. nodaļā aprakstītajā gadījumā, Dievs tomēr iejaucās — taču ne tā, kā cilvēki cerētu.
Reiz, kad cilvēki nolemj apmesties uz dzīvi kādā vietā, viņi izdomā ambiciozu projektu: pilsētu ar torni, kas sniedzas debesīs.
Šim projektam bija vajadzīga inženieru izdomas bagātība.

Es vienmēr jūtos pārsteigts, redzot, kā ASV dienvidos būvē mājas — no plāksnēm, metāla sietiem un apmetuma, bez kārtīgām pamatiem. Protams, šādas mājas var uzkraut uz platformas un pārvietot, bet ikviens eiropietis zina: īstai mājai jābūt no ķieģeļiem, ar pamatiem, kas sniedzas zemē. (Labi, jāatzīst — tāda Eiropas māja Kalifornijas zemestrīcēs ilgi neizdzīvotu.)

Tāpat arī ebreji zināja, ka kaut ko nopietnu ceļ no akmens. Ja tas nav iespējams — tad vismaz akmens pamati un māla ķieģeļu sienas. Bet šie cilvēki Šineārā veido visu ēku no māla ķieģeļiem. Viņi izmanto darvu ķieģeļu saistīšanai, nevis īstu javu. Jāatzīst — viņiem izdomas netrūkst, bet…
Šīs pilsētas apraksts ir interesants. Tornis parasti kalpo kā patvērums ienaidnieka uzbrukuma laikā — vēl viena zīme, ka viņi cenšas būt neatkarīgi no Dieva. Viņi nevēlas tikt izkliedēti, grib paši sevi pasargāt un padarīt sevi slavenus. Tornis varētu būt arī plūdu gadījumam — Mezopotāmijā plūdi nav retums. Un tas bija domāts kā visaugstākais tornis pasaulē.

Fons šim stāstam ir Babilonas zigurati — piramīdveida torņi ar svētnīcu augšā, lai Dievs varētu “dzīvot” tuvāk cilvēkiem, tomēr joprojām atrasties “pār” viņiem.
Un šeit slēpjas interesants pavērsiens — šāds tornis it kā padara vienkāršāku uzdevumu Dievam „nolaisties lejā”.
Un mūsu stāstā Dievs to arī izdara — tikai ne tā, kā cilvēki bija cerējuši. Viņš negaida, līdz tornis ir gatavs. Dievam nav jāskatās caur debesu teleskopu vai jāuzklausa ziņotāji — Viņš pats personīgi dodas pārbaudīt notiekošo.
Viņš saka: “Nāciet, ejam paskatīties.”
Dieva satraukums nav tik daudz par celtniecību, bet par cilvēku neatkarības apziņu — ka viņi var visu paši. Tas atkal atgādina Ādamu un Ievu, bet šoreiz tā ir visa tauta, nevis tikai pāris indivīdi.

Bībele atkārtoti secina: kad tautas apvienojas, tas bieži noved pie dumpja pret Dievu, nevis pie Viņa gribas izpildes. Bet pat bez Dieva iejaukšanās — cilvēku egoisms bieži vien visu padara bezjēdzīgu.

Un tomēr — šajā stāstā Dievs iejaucas. Viņš sajauc viņu valodas, lai tie nespētu saprasties. Daudziem, kas mācās svešvalodas, tas šķiet kā sāpīgs joks. Bet Bībele saka — dažādas valodas ierobežo cilvēka grēku, pat ja reizēm arī izraisa konfliktus.
Tā ir vēsturiski simboliska mācība — nesaprašanās cilvēku starpā nebija Dieva sākotnējā plānā. Tā radās kā cilvēku dumpja sekas un kā Dieva konkrēta iejaukšanās.

Un tad nāk Vasarsvētki (Apustuļu darbi 2.nodaļa). Tur Dievs atceļ šo sajaukumu (vismaz uz brīdi!). Cilvēki dzird vienu otru runājam savās valodās, saprot viens otru, un kopīgi slavē Dievu.

Tā ir zīme, ka nākotnē Dievs atkal iejauksies, bet šoreiz, lai mūs savienotu, nevis šķeltu — un lai visas tautas varētu kopā Viņu slavēt.   

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Dievs jau ir tur, kur Tu vēl tikai dodies!

(Atkl 22:12-14) “Redzi, es nāku drīz un mana alga – līdz ar mani, lai katram samaksātu pēc viņa darbiem. Es esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais, Sākums un Gals. Laimīgi tie, kas mazgā savus tērpus, lai viņiem būtu tiesības uz dzīvības koku un ļauts pa vārtiem ieiet tajā pilsētā. 

Kad esi noraizējies par nākotni, apstājies un atgādini sev, ka divi no Dieva vārdiem ir “Alfa un Omega – sākums un gals” (Atklāsmes grāmata 22:13). Tas nozīmē: tur, kur tu vēl tikai ej – Dievs jau ir!

Jēzus lūdza: “Tēvs! Es gribu, lai tur, kur esmu es, ar mani būtu arī tie, ko tu man esi devis, lai tie redzētu manu godību, ko tu man esi devis, tādēļ ka jau pirms pasaules radīšanas tu mani esi mīlējis.” (Jņ 17:24)
Jēzus ilgojas būt kopā ar mums. Viņš pats to lūdz savam Tēvam. Un mēs joprojām esam ceļā uz šo lūgšanu piepildījumu. 

Katru reizi, kad esi uz sabrukuma robežas, tas ir kā pārbaudījums: tu vai nu padodies, vai arī izturēsi līdz uzvarai. Tāpat kā garo distanču skrējēji saka – “atsisties pret sienu” (‘hitting the wall’). Kad viņi jūtas pilnīgi izsmelti un grib padoties, viņi zina: ja izturēs cauri sāpēm, viņus sagaida “otrais elpas vilnis”, kas aiznesīs līdz finišam.

Varbūt tu uzņemies atbildību par lietām, kas nemaz nav tavējās? Iemācies noteikt veselīgas robežas – gan sevis, gan to dēļ, kas paļaujas uz tevi. Ja neesi drošs, kas ir tavs uzdevums, palūdz Dievam gudrību – Viņš tev parādīs, cik tālu iesaistīties draugu vai ģimenes dzīvē. Ja tas nav tavs smagums – noliec to zemē. Ja tas ir par smagu – atdod to Dievam!

Jo vairāk tu uzticies Dievam, jo mazāk baidies. Uzticies Viņam un ej uz priekšu bez bailēm!

Lasīt tālāk