Dieva Valstība un mūsu bērni

(Mat.18:1-7) Tajā pašā laikā mācekļi gāja pie Jēzus un vaicāja:“Kas tad ir lielākais Debesu valstībā?” Jēzus, pieaicinājis kādu bērniņu un nostādījis to viņu vidū, sacīja: “Es jums saku: patiesi, ja jūs nemaināties un netopat kā bērniņi, jūs neieiesiet Debesu valstībā. Tad nu ikviens, kas pats top pazemīgs kā šis bērniņš, ir lielākais Debesu valstībā. Un, kas uzņem vienu šādu bērniņu manā vārdā, tas uzņem mani. Kas apgrēcina vienu no šiem mazākajiem, kas tic uz mani, tam būtu labāk, ja tam uzkārtu dzirnakmeni kaklā un to noslīcinātu jūras dziļumā. Vai! pasaulei, kad nāk apgrēcība! Apgrēcībai gan ir jānāk, bet vai! tam cilvēkam, caur kuru nāk apgrēcība! 

Manuprāt vienas no visskumjākajām un briesmīgākajām ainām mūsdienu pasaulē ir tās, kad redzam bērnus, kuru pašas vienkāršākās vajadzības (ēdiens, pajumte, drošība utt) netiek apmierinātas.

Es domāju par tiem diviem bērniem, kuri rakājas smirdošā atkritumu kaudzē kādas Dienvidamerikas pilsētas nomalē. Viņiem vajadzētu dotos uz skolu, bet tā vietā viņiem jau ir pamatīga pieredze kā izdzīvot izgāztuvē. Viņi zina ko meklēt, kādas lietas viņi varēs pārdot par dažām monētām, lai nopirktu nedaudz pārtiku un padzerties. Viņu jaunās sejas pastāsta stāstu par pieredzi pieaugušo pasaulē, kur, neraugoties uz nelielo gadu skaitu, viņi ir jau tik daudz ko pieredzējuši. 
Es domāju par skolu Ugandā, kur gandrīz katrs bērns ir bārenis AIDS epidēmijas dēļ. Tā paša iemesla dēļ, katram skolotājam klasē ir jāmāca vairāk nekā simts bērnu reizē. 
Es domāju arī par bagātajiem un izlaistajiem bērniem, kas aug Rietumu pasaulē. Viņiem šķiet, ka viņiem negaršo tas un tas. Viņi domā, ka pati nepieciešamākā lieta ir kāda jauna elektroniska rotaļlieta vai gadžets, kas viņus uz brīdi izklaidētu un uzjautrinātu, jo nevienam nav bijis laika iepazīstināt viņus ar grāmatām, labu mūziku vai iespēju rotaļāties ar vienaudžiem parkā.

Tas, ko mēs darām ar saviem bērniem, un tas, ko mēs darām priekš viņiem – satriecoši precīzi atklāj to, ko mēs patiesībā domājam par šo pasauli, par Dievu un par sevi. 
Daudziem pieaugušajiem, bērni ir tikai traucēklis, jo viņi prasa uzmanību; sagādā zināmas neērtības (ja tās var saukt par neērtībām) tāpēc, ka viņi ir svarīgi. 

Bērni traucē mūsu organizēto pieaugušo pasauli, jo viņi ir reāli cilvēki. Ja viņi būtu rotaļlietas vai mehānismi, mēs varētu viņus nolikt skapī. Bet nav iespējams. Bērniem ir sava cieņa, viņiem ir savi jautājumi, sava nākotne un sava unikāla identitāte.

Daudzos gadījumos un dažādos laikos sabiedrība ir darījusi visu iespējamo, lai šīs problēmas ignorētu. Senajā pasaulē tā arī bija vispārpieņemta prakse – neievērot bērnus. Bērni bieži tika uzskatīti tikai kā pa-pusei-cilvēki, līdz kamēr viņi bija sasnieguši pubertāti, droši vien visbiežāk tā iemesla dēļ, ka līdz brīdim, kad viņi bija pieejami kā seksuālie partneri, pieaugušiem nebija īpaša interese par viņiem. 

Meitenes cieta īpaši. Bieži jaundzimušās meitenes izmeta – vienkārši atstāja kaut kut nomirt aiz bada vai pat plēsoņām par barību. Bieži bija gadījumi, kad vecāki pārdeva savas meitas kā prostitūtas jau agrā vecumā. Un tas viss tikai tā iemesla dēļ, ka ģimene nevēlējās vai nevarēja atļauties tik dārgo procesu – audzināt meitu.
Zīmīgi, ka dažās valodās, tai skaitā arī grieķu valodā, kurā ir sarakstīta Jaunā Derība, vārdam "bērns" nav ne sieviešu, ne vīriešu dzimte: bērns nav "viņš" vai "viņa", bet vienkārši "tas" (neitrālā dzimtē).

Arī šajā stāstā bērns grieķu valodā ir "tas" (Mat.18:2).
Tomēr man ir aizdomas, ka "tas" šajā gadījumā varēja būt tieši meitene. Es tā domāju tāpēc, ka meitenes klātbūtne būtu īpaši skaidri uzsvērusi to patiesību, kuru Jēzus vēlējās atklāt mācekļiem: tas, kuru jūs uzskatāt par vājāko, visneaizsargātāko, mazāk nozīmīgo cilvēku, ir skaidrākā norāde uz to, kas ir un būs svarīgs Dieva Valstībā.
Dieva Valstībā – tās galējā formā, t.i. laikā, kad Debesu Noteikumi būs kļuvuši par Atjaunotās Zemes noteikumiem, vairs nebūs pazīstams princips – izdzīvo stiprākais. Tas taču galu galā nebūs ilgstoša evolūcijas procesa rezultāts, kurā spēcīgākais, ātrākais, visskaļākais, vai dusmīgākais iekaros labāko vietu priekšā visiem pārējiem.

Kad mācekļi jautāja, kurš būs lielākais un ievērojamākais tad, kad Debesu Noteikumi sāks pilnībā valdīt uz zemes, mēs droši vien nekļūdīsimies spriežot, kas viņiem pašiem jau bija prātā. Viņi daudz zināja par senajiem varoņiem. Viņiem bija gari saraksti ar slavenību vārdiem. Kopā ar ticību un cerību, militārā drosme un panākumi parasti bija starp pirmajām īpašībām, pēc kurām meklēja atpazīt īstu varoni.

Jēzus to visu aizslauka ar vienu žestu, aicinot un centrā nostatot bērnu: kautrīgu, neaizsargātu, par sevi nepārliecinātu. Bērnu, kurš visam uzticas, kurš visu vēro skaidru skatienu un ir gatavs klausīties. Bērnu, kurš ilgojas būt mīlēts un arī ilgojas mīlēt, mācīties un pieaugt.

Kristus teica: “Lūk tas ir patiess diženums. Ejiet un to pārdomājiet...”
Jo īpaši, ejiet un atdariniet to.
Tas nozīmē, kā Viņš to parasti mācīja, apgriezt visu kājām gaisā. Tas nozīmē mācīties paskatīties uz dzīvi, uz pasauli, uz Dievu, uz sevi ar pavisam citām acīm.

Mums reizēm ir grūti (īpaši jauniem vīriešiem, kādi bija arī mācekļi) saprast, ka vājums un neaizsargātība ir kaut kas tāds, par ko nebūtu jākaunas. Vēl vairāk – pazemībai Dieva Valstībā ir īpaša vērtība, jo tai pretējās īpašības – lepnums un augstprātība – ir tās, kas vairāk nekā jebkas cits kropļo un galu galā iznīcina cilvēku dzīvi – katra paša personīgo, kā arī to cilvēku dzīves, ar kuriem lepnie un iedomīgiem saskaras.

Šajā Evaņģēlija fragmentā mēs ieraugam, ka Jēzus vienīgā vēlēšanās nav palīdzēt saviem klausītājiem iemācīties kārtējo jauno atziņu. Viņa mērķis nav panākt, lai viņa mācekļi saprot, ka līdzināšanās bērna vienkāršajai uzticības attieksmei ir vienkāršākais ceļš kā pieaugt žēlastībā un gudrībā.

Jēzus, protams ir norūpējies par bērniem. Tomēr Viņa vārdi nav jāsaprot kā romantiski rožaina vīzija, kur bērni tā vienkārši jauki spēlējas un visi ir laimīgi. Tieši tāpēc, ka bērni ir tik gatavi uzticēties, tik ļoti vēlas mīlestību, viņi ir pakļauti vislielākajam riskam. Tā tas bija Kristus dienās... un tieši tā pat tas ir šodien.

Tāpēc Jēzus izsaka īpašu brīdinājumu, Sev tik tipiskā pārspīlējuma manierē.
Ir neiedomājami daudz vieglāki veidi, kā kādu noslīcināt, nekā sagādāt milzīgu dzirnakmeni, kuru aplikt viņam ap kaklu, tad ņemt to laivā un vest tālu no krasta jūrā, lai tad varētu iemest viņu dziļākajā jūras vietā..., bet tieši tas taču ir tas, ko Jēzus piedāvā darīt. Protams, tā ir spilgta un dramatizēta karikatūra.
Lielie apļveida akmeņi ar centrālo caurumu mehānismam, tika izmantoti, lai sasmalcinātu kukurūzu. Lielākie akmeņi bija tik lieli, ka, lai to pagrieztu, vajadzēja likt to darīt ēzelim.
Tieši par tāda veida akmeni Jēzus runā. Viņš iesaka, mums iztēloties šādu akmeni ap kaklu... un tad, ne jau tikt iemestam jūrā krasta tuvumā... viņš runā par dziļumiem tālu, tālu no krasta.

Ja tā mums šķiet varmācīga, ārkārtēja, vai pat nepiedienīga aina, tad varbūt tas ir tāpēc, ka arī mēs nenovērtējam Jēzus nopietno attieksmi pret "šiem mazākajiem", pret mūsu bērniem, kā arī īpaši pret visiem tiem, kuri ir bezspēcīgi, neaizsargāti, pakļauti riskam šajā pasaulē. Šādu cilvēku ekspluatēšana ir neizbēgama, mūsu grēka pilnajā pasaule.
Bet tieši tāpēc ir dots šis brīdinājums, spēcīgākais brīdinājums nekā jebkas cits, par ko Jēzus kādreiz ir norājis.
Mēs domājam ka "liels" grēks ir, piemēram, slepkavība, laulības pārkāpšanu un zādzības. Tās ir grēks, bet izturēties nevērīgi, bezatbildīgi vai pat nepareizi pret vienu no mazajiem ir vēl “lielāks” grēks.
Skarbi vārdi, lai risinātu skarbu realitāti.
Mācīties par Dieva Valstību ir apzināties to reālo ļaunumu kāds valda šajā pasaulē, un saprast, ka Dievs šo ļaunumu ienīst daudz vairāk nekā mēs.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Pacietība maina skatu punktu

(Jēk 5:7–11) Esiet pacietīgi, brāļi, līdz Kunga atnākšanai! Redzi, zemkopis sagaida zemes vērtīgos augļus, ar lielu pacietību gaidīdams, līdz zeme būs saņēmusi gan agro pavasara lietu, gan pēdējās rudens lietavas. Esiet arī jūs pacietīgi, stipriniet savas sirdis, jo Kunga atnākšana jau ir tuvu! Nežēlojieties, brāļi, cits par citu, lai jūs netiktu tiesāti! Redzi, Tiesnesis jau stāv durvju priekšā. Jums, brāļi, ir dots piemērs ļaunuma panešanā un pacietībā – pravieši, kas runāja Kunga vārdā. Redzi, mēs uzskatām par laimīgiem tos, kas ir izturējuši; par Ījaba izturību jūs esat dzirdējuši un zināt, kādu iznākumu Kungs viņam nosprieda, jo Kungs ir žēlsirdīgs apžēlošanā.

Ir kāds teiciens: “Nelūdz pēc pacietības, citādi Dievs tev dos iespēju to mācīties.” Un tomēr — šodien pacietība ir tik reti sastopama. Mēs visi zinām, cik grūti ir saglabāt mieru, kad “labā dzīve” pēkšņi sabrūk. Kā reiz jautāja mācītājs Džons Vite (John Witte): “Ko tu dari, kad tava labā dzīve kļūst slikta?” Lielākā daļa no mums cenšas visu nekavējoties salabot — pat tad, ja tas nav nemaz tik vienkārši. 
Bet Jēkabs mums atgādina: Dievs caur pārbaudījumiem pilnveido mūsu dzīvi. 

Apustulis Jēkabs izmanto zemkopja tēlu — zemkopis nevar piespiest lietum līt vai augiem augt. Viņš strādā, sēj, kopj, un tad gaida. Ar cerību, ar pacietību. Tā arī mums jādzīvo, skatoties pāri šai dzīvei, gaidot Jēzus atgriešanos.

Kad redzam tikai “šeit un tagad”, mēs viegli kļūstam īgni, dusmīgi, nepacietīgi. Bet pacietība nozīmē spēju redzēt plašāk, ilgāk, dziļāk. Ja mūsu skatiens ir uz Kristu — uz to, ko Viņš dara mūsos, lai mēs kļūtu līdzīgāki Viņam, un uz Viņa atgriešanos —, tad mainās arī mūsu attieksme pret apstākļiem un cilvēkiem.

Tāpēc es jautāju sev (un arī Tev):
• Kāpēc mēs tik bieži zaudējam pacietību, pat tad, ja jau esam mācījušies to iepriekš? Vai šo mācību vispār var apgūt “uz visiem laikiem”? 
• Kā mēs, kristieši, varam viens otram palīdzēt augt pacietībā un izturībā?

Apustulis Jēkabs mums māca, ka pacietība nav tikai īpašība — tā ir ticības perspektīva. Tā maina ne tikai to, kā mēs raugāmies uz dzīvi, bet arī to, kā mēs dzīvojam ticībā. 

Lasīt tālāk

Cerība, kas pulcina mūs visus

(Rom 15:7-13) Tādēļ pieņemiet cits citu, kā arī Kristus mūs ir pieņēmis Dievam par godu. Un es saku, ka Kristus ir padarīts par kalpu apgraizītajiem Dieva patiesības dēļ, lai apstiprinātu tēviem dotos apsolījumus un lai pagāni pagodinātu Dievu par viņa žēlastību, kā ir rakstīts: 
   tādēļ es apliecināšu tevi starp citām tautām
   un dziedāšu tavam vārdam.
Un vēl ir sacīts:
   tautas, priecājieties kopā ar viņa tautu,
un vēl ir sacīts:
    visas tautas, slavējiet Kungu,
   un visi viņa ļaudis, uzgavilējiet viņam!
Arī Jesaja saka:
   reiz Jišaja sakne dos dzinumu,
   un celsies tas, kas valdīs pār tautām,
   un tautas cerēs uz viņu.
Lai cerības Dievs jūs piepilda ar prieku un mieru ticībā un jūs Svētā Gara spēkā kļūtu pārpilni šajā cerībā. 

Ir cilvēki, kas visu dzīvi glabā kādu mīļu melodiju, kas it kā vienmēr ved viņus atpakaļ mājās – gan sirdī, gan atmiņās. Es lasīju par to, ka somu komponists Žans Sibēliuss savā pēdējā simfonijā (7th Symphony in C major) paveica ko līdzīgu: viņš uzrakstīja vienu vienīgu, savijušos, harmonisku kustību, kurā katra simfonijas daļa (tie, kuri saprot simfoniju komponēšanas pamatlikumus zina, ka jābūt vairākām, parasti četrām daļām) turpinās un attīstās, tomēr vienmēr atgriežas pie pašas sākotnējās tēmas. Starp citu, komponists arī sāk un noslēdz savu simfoniju vienā un tajā pašā tonalitātē – C mažorā –, un viss šis darbs kļūst par vienu lielu ceļojumu, kas beidzas tur, kur tas sākās – bet ar pavisam jaunu izpratni.

Šodien mēs dzirdējām Pāvila vārdus vēstulē romiešiem. Arī viņš, līdzīgi kā Sibēliuss, noslēdz savu garajā vēstulē izklāstīto domu ar atgriešanos pie paša sākuma. Visa viņa vēsts – par ticību, par Dieva žēlastību, par Israēlu un visām tautām – tas viss atkal saplūst vienā lielā, bagātīgā akordā: Jēzus ir Kungs pār visu un visiem. Jēzū viss tiek apvienots, un Viņā atklājas cerība visai pasaulei. 

Apustulis Pāvils savā vēstulē runā par dažādām tēmām: par grēku un taisnību, par likumu un žēlastību, par Israēla tautas vēsturi un visu pasaules tautu glābšanu. Bet caur to visu skan viens pamat-akords, viens nemainīgs pamats – Jēzus Kristus, kurš ir Dāvida pēcnācējs un Dieva Dēls, augšāmcēlies Kungs, valdnieks pār visām tautām.

Šī ir kā C mažora tonalitāte kristīgajā dzīvē – vienalga, kādas pārmaiņas mēs piedzīvojam, mēs vienmēr varam atgriezties pie šī pamata: Dievs ir uzticīgs. Dievs ir piepildījis Savus apsolījumus. Un Viņa apsolījumi nav tikai vienai tautai, vienai grupai, vienam laikam – tie ir visiem.

Apustulis Pāvils citē vairākus fragmentus no Rakstiem – no Psalmiem, no Mozus grāmatām, no pravieša Jesajas –, un visos šajos tekstos skan viens aicinājums: kopā slavēt Dievu. Tauta pēc tautas, valoda pēc valodas – visi aicināti slavēt to pašu Dievu. Un šī vienotā slavēšana nav tikai kāda tāla cerība. Tas ir Dieva plāna piepildījums caur Kristu.

Tas, ko Dievs gribēja sasniegt caur Ābrahāma pēcnācējiem, caur Israēla tautu – tas tagad ir noticis caur Jēzu. Viņš ir tas “no Isaja celma”, kurš ir augšāmcēlies, lai valdītu pār tautām. Un – kā Pāvils uzsver – tautas cerēs uz Viņu. Jēzus valdīšana nenozīmē apspiešanu vai iznīcināšanu – tā nozīmē cerību.

Mēs dzīvojam pasaulē, kur cilvēki joprojām tiek dalīti pēc tautības, politikas, vecuma, bagātības, valodas un daudz kā cita. Un tomēr, kristīgā vēsts ir šī: Dieva tauta nav veidota pēc cilvēcīgiem kritērijiem. Tā ir veidota caur ticību, caur cerību, caur Svētā Gara darbu.

Tāpēc Pāvils saka: pieņemiet cits citu, kā Kristus mūs pieņēmis. Tā nav vienkārši pieklājība vai tolerance – tā ir Evaņģēlija būtība. Ja mēs visi esam atpirkti ar vienu un to pašu mīlestību, mēs nevaram cits citu atstumt vai vērtēt pēc pasaules mērauklām.

Šis viss noslēdzas ar brīnišķīgu svētību, lai cerības Dievs mūs piepildītu ar visu prieku un mieru ticībā, lai mēs Svētā Gara spēkā būtu bagāti cerībā. Šie ir vārdi, ko vērts iegaumēt. Vārdi, ko varam izsacīt kā lūgšanu par sevi, par savu draudzi, par savu ģimeni, par šo pasauli.
Kristus valdīšana nes mieru. Kristus klātbūtne dod cerību. Un Svētais Gars – Viņš ir tas, kas to visu iededz mūsu sirdīs.

Adventes laikā mēs ne tikai skatāmies atpakaļ uz Kristus pirmo nākšanu, bet arī gatavojam ceļu Viņa atnākšanai šodien, mūsu dzīvēs. Evaņģēlijs stāsta par Jāni Kristītāju – balsi tuksnesī, kas sauc: “Sagatavojiet ceļu Kungam.” Viņš aicina ļaudis uz grēku nožēlu, uz augļiem, kas atbilst atgriešanās garam, un uz gatavību uzņemt Mesiju.

Šis pats aicinājums skan arī mums. Ja cerība ir atnākusi pasaulē, tad mēs esam tie, kam jāatver sirds. Jānožēlo lepnība; jādalās ar tiem, kam ir mazāk; jāatmet tukša paļaušanās uz tradīcijām vai sabiedrības viedokļiem, un jāļauj Svētajam Garam mūs pārveidot.

Kristus nāk ne tikai kā valdnieks tautām, bet arī kā Glābējs tev. Un Viņa žēlastība vēl joprojām maina sirdis – arī šodien, arī šeit, arī tavējo.
Lai cerības Dievs piepilda arī mūs šodien ar prieku un mieru, lai Viņš mūs atjauno un vieno, un lai mēs – kopā, dažādi un vienoti Kristū – spētu dzīvot šajā Adventes cerībā, kas nekad neviļ.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Vai esi gatavs, kad zvanīs zvans?

(Mt 24:36-44) Bet to dienu vai stundu neviens nezina – nedz eņģeļi debesīs, nedz Dēls, vienīgi Tēvs. Jo, kā bija Noas dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšanas laikā; jo, kā bija tajās dienās pirms plūdiem – tie rija un plītēja, precējās un tika precēti, līdz Noa iegāja šķirstā, un tie nenāca pie saprašanas, līdz sākās plūdi un aizrāva visus – tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšanas laikā. Tad divi būs uz lauka – vienu paņems, otru pametīs; divas mals maltuvē – vienu paņems, otru pametīs. Tādēļ esiet nomodā, jo jūs nezināt, kurā dienā jūsu Kungs nāks. Bet to saprotiet: ja nama saimnieks zinātu, kurā sardzes stundā zaglis nāks, viņš paliktu nomodā un neļautu tam ielauzties savā namā. Tādēļ esiet arī jūs gatavībā, jo Cilvēka Dēls nāks tajā stundā, kad jūs negaidāt. 

Tā bija jauka sestdienas pēcpusdiena vasaras tveicē. Kā jau tādā dienā pienākas, mēs, visa ģimene, atpūtāmies mājas dārzā. Savukārt viesistabā grāmatas un žurnāli mētājās apkārt, līdzās kafijas krūzēm, bērnu rotaļlietām un cepumu paciņām. Viss izskatījās pēc tās omulīgās nekārtības, ko ģimene ar maziem bērniem spēj radīt aptuveni stundas laikā.

Pēkšņi atskanēja durvju zvans. Ar vieglu interesi par to, kurš varētu būt atbraucis ciemos, devos atvērt durvis (ģērbies pavisam neformāli!). Un tur, ak šausmas!, manā priekšā stāvēja apmēram desmit svinīgi saposušies viesi. Viņi jau daudzas nedēļas iepriekš bija pieteikušies garām braucot apciemot mūs. Un ne es, ne mana sieva neko par to nebijām atcerējušies…

Varat iedomāties nākamās piecas minūtes? Es laipni ierosināju viesiem nedaudz pastaigāties pa dārzu (“lai apskatītu māju no ārpuses”), un tikmēr mobilizēju ģimeni. Dažu minūšu laikā viss tika sakārtots un savākts. Bērni nozuda savā istabā. Viesi varēja ienākt mājā, un vizīte notika, kā paredzēts.

Māju var sakopt dažās minūtēs, ja tiešām saņemas. Bet visu dzīvi – vai veselu kultūru – pārvērst vienā acumirklī nav iespējams. Kad atskan durvju zvans, tad jau ir par vēlu. Tieši par to runā šis Svēto Rakstu fragments.
Tradīcija šo vietu ir attiecinājusi dažādiem notikumiem, neviens no kuriem īsti nav tas, ko Jēzus pats ar to bija domājis.

No vienas puses, daudzi lasītāji šeit redz brīdinājumu kristiešiem būt gataviem Jēzus otrajai atnākšanai. Šāda interpretācija, protams, balstās Jēzus iepriekš teiktajā, kur “Cilvēka Dēla nākšana” tiek saprasta nevis kā Viņa paaugstināšana debesīs, bet kā Viņa atgriešanās uz zemes. Mums ir apsolīts – Apustuļu darbos, Pirmajā vēstulē tesaloniķiešiem 4. nodaļā un daudzās citās vietās –, ka kādu dienu, kad Dievs atjaunos visu pasauli, Jēzus pats būs visa centrā. Viņš atkal “parādīsies”, kā saka gan Pāvils, gan Jānis (Kol 3:4; 1. Jņ 3:2). Tā kā neviens nezina, kad tas notiks, ir vitāli svarīgi, lai kristieši vienmēr būtu gatavi.

No otras puses, daudzi lasītāji šo vietu attiecina uz brīdinājumu kristiešiem būt gataviem savai pašu nāvei. Lai kādas domas mums būtu par to, kas tieši notiek tūlīt pēc nāves – un par to dievbijīgie kristieši ir daudz diskutējuši –, ir skaidrs, ka tam lielajam solim nezināmajā mums jābūt gataviem vienmēr. Tas ir viens no daudziem iemesliem, kāpēc “gatavoties” – regulārā dievkalpošanā, lūgšanā, Rakstu lasīšanā, sevis pārbaudīšanā un paklausībā Kristum.

Manuprāt šo fragmentu var lasīt gan vienā, gan otrā veidā, vai pat abos reizē. Dieva balss Rakstos nereti atskan veidā, kādu sākotnējie rakstītāji nebija paredzējuši – tomēr vienmēr jāpatur prātā, kāda bija īstā doma, lai neizmantotu Rakstus kā pierādījumu lietām, ko tie nesaka. Tāpēc svarīgi iedomāties, kā šo tekstu dzirdēja evaņģēlista Mateja laikabiedri.

Un tad redzam: runa ir par lielo krīzi, kas vēl bija priekšā Jeruzālemei un tās apkārtnei – nākotne, kas viņiem bija nezināma, bet mums zināma kā 70. gads pēc Kristus, kad Romas un Jūdejas karš sasniedza kulmināciju. Notiks kas tāds, kas sagraus dzīves, ģimenes, veselas kopienas: briesmīgs, biedējošs notikums, kas vienlaikus būs jāuztver kā “Cilvēka Dēla nākšana”, Viņa “parādīšanās”, Viņa “karaliskā atnākšana”. Un visa nodaļa māca, kāds būs šis notikums: pēkšņs un ātrs, beidzoties ar Jeruzālemes un Tempļa iznīcināšanu.

Šeit ir trīs galvenie uzsvari:
Pirmkārt, neviens nezina, kad tas notiks; tikai to, ka tas būs vienas paaudzes laikā (34. pants). 
Otrkārt, dzīve turpināsies kā parasti līdz pēdējam brīdim. Tieši to rāda līdzība ar Noas laiku: kamēr plūdi nepienāca un visu neaizslaucīja, cilvēki turpināja savas ikdienas gaitas. 
Treškārt, tas sašķels ģimenes un darba biedrus. “Viens tiks paņemts, otrs atstāts” – tas nenozīmē, kā daži domā, ka viens tiks brīnumaini “paņemts” pie Dieva, bet otrs atstāts bojāejai. Drīzāk otrādi: kad ienāk iebrucēju karaspēks, daži tiek “paņemti” nāvē, bet citi tiek “atstāti” dzīvi.

Un rezultāts – tas, ko Jēzus visvairāk gribēja ielikt savos mācekļos, kuri jau bija apjukuši – ir šāds: jums jāpaliek nomodā. Kā cilvēkiem, kuri zina, ka viesi ieradīsies negaidīti, bet nezina, kad tieši. Ko tas nozīmē praktiski, Jēzus vēl paskaidros vēlāk.

Brīdinājums vispirms bija dots pirmajam gadsimtam – pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās, bet pirms piepildījās Viņa pravietojums par Tempļa sagraušanu.
Un tomēr tas skan cauri gadsimtiem, līdz pat mūsdienām. Arī mēs dzīvojam nemierīgos un bīstamos laikos. Kurš zina, kas notiks nākamnedēļ vai nākamgad?
Jautājums ir katrai draudzei, katram kristietim: vai tu esi gatavs?
Vai tu esi nomodā?   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Vai viss, ko dzirdam, tiešām nāk no Dieva?

(Jer 23:1-6) “Vai! ganiem, kuri izdeldē un pazaudē avis no manām ganībām,” saka Kungs. Tādēļ tā saka Kungs, Israēla Dievs, par ganiem, kas gana manu tautu: “Jūs aiztrencāt un padzināt manas avis, un jūs tās nemeklējāt! Redzi, es piemeklēšu jūs jūsu ļauno darbu dēļ,” saka Kungs. “Es savākšu avis, kas vēl atlikušas, no visām zemēm, kur es tās biju aiztriecis, un atvedīšu tās atpakaļ uz viņu ganībām, un tās augļosies un vairosies. Es došu tām ganus, un tie tās ganīs – tām vairs nebūs nedz jātrūkstas, nedz jābīstas, un nezudīs neviena,” saka Kungs. 
“Redzi, nāk dienas,”
saka Kungs,
“es riesīšu Dāvidam taisnības atvasi,
un kā ķēniņš viņš valdīs ar apdomu
un uz zemes darīs tiesu un taisnību!
Viņa dienās Jūda būs glābta
un Israēls dzīvos drošībā,
tas ir viņa vārds, viņu sauks:
Kungs – mūsu taisnība. 

Jeremijas grāmatas 23. nodaļā mēs dzirdam, cik dziļi Dievs ir sašutis par viltus praviešiem. Jeruzalemē bija cilvēki, kas uzdevās par praviešiem, bet sludināja to, ko paši vēlējās, nevis to, ko Dievs bija teicis. Šie cilvēki mierināja tautu ar viltus drošību, kad patiesībā vajadzēja aicināt uz atgriešanos. 
Bet neskatoties uz to visu, Dievs caur Jeremiju saka: “Redzi, nāks dienas, kad Es celšu Dāvidam taisnības atvasi; viņš valdīs kā ķēniņš un darīs gudri, tiesās taisnīgi un ievēros tiesu zemē” (Jer 23:5).
Patiesie Dieva pravieši nerunā to, ko cilvēki grib dzirdēt, bet to, kas cilvēkiem jādzirda.

Arī mums šodien jāmācās atšķirt Dieva balsi no cilvēku vārdiem. Kad klausāmies sludināšanu, lasām grāmatas vai garīgus ierakstus internetā, mums jājautā: vai tas, ko dzirdu, atbilst Dieva Vārdam? Bībele māca pārbaudiet visu, un tikai to, kas labs, paturēt (skatīt 1Tes 5:20–21). Tas nenozīmē, ka mums jābūt aizdomīgiem par visu, ko dzirdam, bet gan to, ka jāiepazīst Bībele tik labi, lai spētu atšķirt, kad kāds runā patiesību no Dieva, un kad – tikai savas idejas un domas.

Apustulis Pāvils Kolosiešiem raksta, ka Dieva patiesība un miers ir atrodams Kristū: “...visa pilnība iemājo viņā. Caur viņu Dievs ir devis izlīgumu visā, ar Kristus krusta asinīm Dievs ir ienesis mieru visā...” (Kol 1:19–20). Lūk arī galvenais princips – vai tas, ko dzirdam, ved mūs tuvāk Kristum, vai tikai nomierina mūsu sirdsapziņu?
Dieva Vārds mūs ne vien mierina, bet arī izaicina un pārvērš. Tāpēc ļausim, lai tie, kas patiesi sludina Viņa Vārdu, patiesi uzrunā mūs – arī tad, ja tas dažkārt liek pārdomāt... un mainīties.

Lasīt tālāk

Kad debesīs parādās zīmes: gaidīšanas drosme un pacietīga ticība

(Lk 21:5-19) Kad daži runāja par templi, ka tas izrotāts dārgakmeņiem un bagātām dāvanām, viņš sacīja: “Nāks dienas, kad no tā, ko jūs tagad redzat, nepaliks akmens uz akmens, kas netiks nopostīts.”
Un viņam jautāja: “Skolotāj, kad tas būs, un kāda būs zīme, ka tas sāksies?” Bet viņš sacīja: “Pielūkojiet, ka netiekat pievilti; jo daudzi nāks manā vārdā, sacīdami: es tas esmu, – un: laiks ir pienācis. Nesekojiet tiem! Bet, kad jūs dzirdēsiet par kariem un dumpjiem, nebīstieties! Jo tam tā papriekš jānotiek, bet tas vēl nebūs gals.” Tad viņš tiem sacīja: “Tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, būs lielas zemestrīces un vietu vietām bads un mēris, un no debesīm nāks baismīgas un lielas zīmes. Bet pirms visa tā viņi gūstīs jūs un vajās, nodos sinagogās un cietumos, vedīs ķēniņu un valdnieku priekšā mana vārda dēļ. Tas jums ļaus par mani liecināt. Tad nu apņemieties savās sirdīs iepriekš nedomāt par to, kā jūs aizstāvēsieties. Jo es jums došu vārdus un gudrību, kam neviens no jūsu pretiniekiem nespēs pretī stāties vai pretī runāt. Arī vecāki un brāļi, radinieki un draugi jūs nodos, un kādus no jūsu vidus nogalinās. Un visi jūs ienīdīs mana vārda dēļ. Bet ne mats no jūsu galvas nenokritīs. Ar savu izturību jūs iemantosiet dzīvību. 

Pēdējā mēneša laikā debesu vērotāji un ziņu portāli ar sajūsmu un mazliet satraukuma runāja par komētām Lemmon un SWAN, kas oktobrī un novembrī tuvojās Saulei un kļuva redzamas arī ar neapbruņotu aci. Pēc astronomu teiktā, Lemmon (kas ir spožākā no abām) vakaros bija skatāma ziemeļrietumu pusē. 
Tad pagājušajā nedēļā uz Saules notika ļoti spēcīgs sprādziens — uzliesmojums, kas izmeta milzīgu enerģijas un daļiņu mākoni kosmosā. Tas sasniedza Zemi un izraisīja spožu ziemeļblāzmu, kuru varēja redzēt pat vietās, kur parasti tā nekad nav redzama. 
Ja mēs dzīvotu senajos laikos Grieķijā, Romā vai Ēģiptē, nevis mūsdienās ar teleskopiem un gudriem zinātniekiem, kas visu izskaidro, tad šāds debesu brīnums tiktu uzskatīts par zīmi, ka tuvojas kaut kas liels un satricinošs. 
Vai kas dramatisks ir gaidāms? 

Vispār jau “tuvu garām” Zemei lidojoši objekti parasti tiek novēroti vairākas reizes gadsimtā. Protams, ja kāds asteroīds patiešām tagad trāpītu Zemei, notiktu ļoti dramatisks pavērsiens — ne tikai tiktu izveidots milzīgs krāteris, bet arī enerģija, ko trieciens atbrīvotu, būtu pielīdzināma vairākiem atombumbu sprādzieniem. Par nozīmīgumu tad šaubu nebūtu.

Taču Jēzus laikā cilvēki debesu parādības saskatīja kā kaut ko vairāk nekā tikai fizisku katastrofu. Neparastas gaismas debesīs viņiem bieži nozīmēja zīmes — par ķēniņu un impēriju krišanu un celšanos. Tāpēc, kad mācekļi Jēzum jautāja, kā viņi zinās, ka tuvojas tās biedējošās dienas, par kurām Viņš runāja, viņu prātos noteikti bija šādas zīmes. Viņi gaidīja, ka Jēzus viņiem pateiks, kādus signālus skatīties debesīs.

Un Jēzus patiešām viņiem dod zīmes — bet tikai citā nozīmē. Jo vispirms Viņš grib, lai mācekļi saprot vienu: būs gaidīšanas laiks. Būs laiks, kad viss kļūs bīstams un neskaidrs, un vienīgais, kas palīdzēs, būs pacietība.

Bet ko viņiem būs jāgaida? Lūka, vairāk nekā jebkurš cits no evaņģēlistiem, ir mūs tam sagatavojis. Viņa stāstījuma uzmanīgi lasītāji nebūs pārsteigti, ka Jēzus pasludina to, kas notiks. To jau bija iespējams noprast no Viņa sacītā iepriekšējās desmit nodaļās. Arī Jēzus dramatiskais žests templī bija pravietiska zīme — brīdinājums par tuvojošos tiesu.

Templis — visskaistākā celtne, kādu vien varēja iedomāties, gadsimtu rotāta un celta ar mīlestību un prasmi, ebreju tautas ticības un identitātes centrs — tiks nopostīts. Tas bija kļuvis par simbolu visam tam, kas tautas aicinājumā bija izkropļots, un pret ko Jēzus visā savā kalpošanā bija nostājies. Ja Jēzum bija taisnība, tad šim templim nebija jēgas un tas nevarēja palikt neskarts.

Dievbijīgam ebrejam šāda doma bija neiedomājama (tāpat kā amerikānim iedomāties Balto namu un Vašingtona pieminekli drupās; tāpat kā latvietim Brīvības pieminekli sagrautu). Tikai toreiz tas bija vēl daudzkārt nopietnāk, jo templis nozīmēja tūkstoš gadu garas Dieva attiecības ar Izraēlu.

Jēzus brīdinājumi par to, kas mācekļus sagaidīs, liecina, ka Viņš vairs nebūs fiziski ar viņiem, bet viņi tomēr būs atpazīstami kā Viņa sekotāji. Daudzi nāks Viņa vārdā, tēlojot Viņu vai Viņa sūtņus. (Starp citu — pat mūsdienās ir daudzi, kuri nopietni apgalvo, ka ir Jēzus reinkarnācija.) Pasaule tiks karu un sacelšanās dēļ satricināta, un, tā kā toreiz nebija ne radio, ne televīzijas, ne telefonu, ne avīžu, šīs ziņas izplatīsies tikai caur ceļotājiem un baumām. No vienas pierobežas sadursmes cilvēku sarunās un bažās tas izaugs līdz pilnam karam; no imperatora klepus lēkmes cilvēki sāks stāstīt par viņa nāvi kā faktu.

Un tieši šādos laikos Jēzus sekotāji tiks uzskatīti kā “nevēlamie”. Cilvēki atcerēsies Jēzu kā tādu, kas ar bīstamām runām par Dieva valstību, mieru un žēlastību visiem apdraudējis tautas vienotību. Kad laiki kļūs grūti, šie ļaudis – kristieši – kļūs par ērtāko vainīgo. Ģimenes tiks šķeltas, draugi pagriezīs muguru, un pasaule iemācīsies viņus nicināt. Ja jebkad būtu vajadzīga pacietība – tad tieši tādos brīžos.

Tomēr Jēzus dod apsolījumu: “Es jums došu vārdus un gudrību…” Tas, protams, nenozīmē, ka kristiešiem nevajag mācīties vai gatavoties ticības aizstāvēšanai. Tas nozīmē, ka brīžos, kad viņus tiesās viņu ticības dēļ, Jēzus pats tiem dos īstos vārdus.

Un tieši tā notika. Pirmās kristiešu paaudzes dzīves laiks — no Jēzus augšāmcelšanās līdz tempļa izpostīšanai 70.gadā — pierādīja Viņa vārdu patiesumu. Daudzi varēja apliecināt: Jēzus bija ar viņiem. Viņš deva viņiem vārdus, spēku un drosmi.

Bet šis fragments neattiecas tikai uz toreizējiem notikumiem. Tas joprojām runā arī uz mums — visai Kristus draudzei cauri gadsimtiem. Kur vien ticīgie tiek vajāti savas ticības dēļ — un diemžēl arī šodien tas ir biežāk, nekā mēs domājam — viņiem nepieciešamas ne tikai mūsu lūgšanas un atbalsts, bet arī šie paši vārdi, kurus Jēzus toreiz teica: 
…Neļaujiet sevi pievilt.
…Jums būs iespēja stāstīt savu stāstu.
…Es jums došu gudrību.
…Pacietībā jūs izglābsiet savas dvēseles.

Šie apsolījumi joprojām ir spēkā. Tos ir jāiemācās jau tagad — un jāpieķeras tiem tad, kad pienāk pārbaudījumu brīdis.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Skatīties patiesībai acīs: vēstures brīdinājumi un Dieva taisnība

(2Tes 2:1-12) Par mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanu un mūsu piepulcēšanos viņam, mēs, brāļi, lūdzam, nezaudējiet pārsteidzīgi galvu un neuztraucieties, it kā Kunga diena jau būtu atnākusi – nedz kādas gara atklāsmes dēļ, nedz kāda vārda dēļ, nedz kādas vēstules dēļ, ko mēs it kā būtu sūtījuši –, lai neviens jūs nekādi nemaldina. Jo tā diena nenāks, pirms nebūs iestājusies atkrišana un neatklāsies ļaunuma cilvēks, pazudināšanas dēls, naidnieks, kas sevi paaugstina pāri visam, ko sauc par Dievu vai svētumu, līdz beidzot viņš nebūs apsēdies Dieva templī, pasludinādams sevi par Dievu. Vai jūs neatceraties, ka es par to jau runāju, pie jums būdams? 
Jūs zināt, kas pašlaik to aiztur, ka tas atklātos savā laikā. Noslēpumainais ļaunums jau darbojas – tikai vispirms tam, kas to aiztur, ir jāpazūd no ceļa. Tad atklāsies ļaunuma cilvēks, ko Kungs Jēzus Kristus nogalinās ar savas mutes dvašu un ar savas klātbūtnes atklāšanu izbeigs viņa pastāvēšanu. Ļaunuma cilvēka klātbūtne ir sātana darbošanās pilnā spēkā, ar melu zīmēm un viltus brīnumiem nelietīgi maldinot tos, kam paredzēta bojāeja, jo viņi nepieņēma patiesības mīlestību, kas būtu varējusi viņus glābt. Tādēļ arī Dievs liek uz viņiem iedarboties maldiem, lai tie noticētu meliem, lai tiesāti tiktu visi tie, kas nelietību atzīst par labu un netic patiesībai. 

Horatio Nelsons (1758–1805), Anglijas flotes komandieris, ir kļuvis slavens pateicoties daudziem dažādiem notikumiem. Taču viens no visslavenākajiem gadījumiem viņa dzīvē notika Kopenhāgenas aplenkuma laikā 1801.gadā. Viņam tika dota pavēle atkāpties, bet Nelsons to nevēlējās darīt. Pirms septiņus gadiem viņš kādā kaujā bija zaudējis labo aci. Tagad viņš pielika tālskati pie aklās acs un paziņoja, ka signālu vienkārši neredz. Formāli tā bija taisnība, taču tajā pašā laikā ir skaidrs, ka Nelsons apzināti izvēlējās būt akls attieksmē pret patiesību, kuru viņš negribēja atzīt.

Diemžēl šāda rīcība nav raksturīga tikai ģeniāliem, bet spītīgiem jūras komandieriem. Mēs visi esam sastapuši cilvēkus, kuri ap sevi sapinuši melu tīklu un paši sākuši ticēt savam izdomātajam pasaules skatījumam. Bēdīgi, bet reizēm šādi cilvēki ir arī ļoti reliģiozi – viņu dievbijība liek viņiem domāt, ka viņi nemaz nevar kļūdīties. Tomēr kristīgā evaņģēlija centrā ir Tēvreize ar tās ikdienas lūgumu pēc piedošanas. Arī mums, kristiešiem, katru dienu ir jāpārbauda sava sirdsapziņa, vai tikai paši neesam radījuši melus, kuriem galu galā paši sākam ticēt.

Apustulis Pāvils šādus pašapmānā aklus cilvēkus apraksta 11.–12. pantā. Viņš atkal atsaucas uz Israēla iziešanu no Ēģiptes: faraons, Ēģiptes valdnieks, pats nocietināja savu sirdi pret Israēla tautu, ka beigu beigās Dievs viņu šajā stāvoklī arī atstāj (skatīt 2.Mozus 4:21; 7:13; 9:12 u.c.). Šķiet, dzīvē var pienākt brīdis, kad cilvēks tik dziļi iegrimst melos un ļaunumā, ka viņš zaudē spēju atšķirt patiesību no maldiem, labo no ļaunā. Tad (un tikai Dievs zina, kad tas notiek) cilvēks tiek pilnībā atstāts maldu varā… un tiesai.

Bet kas ir tas, ko apustulis Pāvils vēlas mums pateikt šīs nodaļas sākumā? Šis fragments gadsimtiem ilgi ir mulsinājis lasītājus.

Iedomāsimies tālskati – tajā ir vairākas lēcas, kas kopā veido attēlu un pietuvina skatāmo objektu. Apustuļa Pāvila rakstīšanas stils šeit ir līdzīgs. Viņš it kā raugās tālā nākotnē, kur vajadzētu notikt galīgajai Dieva tiesa. Bet viņš to redz caur notikumiem, kas risinājās viņa laikā.

Pāvils nesaka, ka notiekošais ir paši pēdējie notikumi. Ja “Tā Kunga diena” nozīmētu pasaules galu, tesaloniķiešiem par to nebūtu jāraksta vēstule. Vecās Derības pravieši “Tā Kunga dienu” attiecināja uz katastrofām, kas notika ar Jeruzalemi visā vēstures gaitā. Tāpat Pāvils runā par notikumiem, ar kuriem būs jāsastopas viņa dibinātajām mazajām draudzēm. Tomēr caur to visu viņš reizē saskata arī galīgo Dieva spriedumu nākotnē. Šis “teleskopiskais” stils mūs var mulsināt, bet Pāvilam nebija grūti vienā teikumā runāt gan par notikumiem, kas tūlīt gaidāmi, gan par tiem, kas vēl tālā nākotnē.

Kas tad bija šie “tuvplāna” notikumi? Īsi pirms Pāvila misijas ceļojumiem Tuvajos Austrumos bija notikusi liela krīze. Romas imperators Gajs Kaligula, pārliecināts par savu dievišķību un saniknots uz jūdiem, pavēlēja Jeruzālemes templī uzstādīt milzu statuju ar savu tēlu. Jūdi ļoti asi pretojās, un pat vietējie Romas virsnieki centās imperatoru atrunāt no šī izaicinošā plāna. Tomēr tikai Kaligulas slepkavība 41. gada janvārī novērsa lielu katastrofu. Romas–jūdu karš (66–73) varēja sākties 25 gadus agrāk.

Izskatās, ka apustulis Pāvils, labi zinot par gandrīz notikušo nelaimi, paredzēja, ka agrāk vai vēlāk kāds cits var mēģināt darīt to pašu. Viņš runā par “beztiesisko cilvēku”, kurš paaugstinās sevi dievišķā statusā – tieši tā, kā romiešu imperatori tolaik sāka darīt. Pāvils redzēja šo draudu un zināja, ka šāda elkdievība nesīs katastrofu, jo tā nonāks tiešā sadursmē ar patieso Dievu un Viņa templi Jeruzālemē. Ja Pāvils būtu nodzīvojis līdz 70. gadam, viņš būtu redzējis savu vārdu piepildījumu Tempļa iznīcināšanā. Ļaunums šķietami pieaug līdz neaptveramam apjomam, bet tad tam jāsastop pēkšņs gals. Un tieši to arī piedzīvoja Romas impērija – četru imperatoru nāve īsā laikā (68.–69. gadā) un Jeruzālemes Tempļa nopostīšana. Vecās Derības valodā tas pilnībā atbilst “Tā Kunga dienai”.

Visbeidzot viena lieta ir pilnīgi skaidra: apustulim Pāvilam ir nelokāmā pārliecība, ka pienāks brīdis, kad Dieva tiesa par elkdievīgo pasauli un tās zaimojošajiem valdniekiem kļūs redzama. Un caur šo “lēcu” viņš reizē skatās arī tālāk – uz galīgo Jēzus atkal atnākšanu, kad Viņš iznīcinās visu ļaunumu un īstenos Dieva taisno tiesu pār visiem, kas bijuši maldināti – gan ar lieliem, gan ar maziem meliem.

Īpaši Dievs tiesās tos spēkus un varas, kas sevi ceļ Dieva vietā. Un mūsu pašu nesenā vēsture sniedz pietiekami daudz piemēru, lai redzētu, kā šie spēki darbojas, kādus melus tie auž un kā cilvēki tajos iekrīt. To, ko apustulis Pāvils vēlas, lai mēs steidzami saprastu, ir šis: Dievs joprojām ir valdnieks pār visu. Un pienāks diena, kad Viņš atjaunos taisnību, izlabos katru netaisnību un pakļaus visas cilvēciskās varas savai glābjošajai Debesu Valstībai.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk