• Brīnumainā zivju zveja

    Jēzus sacīja Sīmanim: “Nebīsties, no šī brīža tu būsi cilvēku zvejnieks.” Izvilkuši laivas krastā, tie pameta visu un sekoja viņam. (Lk 5:1-11).

    Lasīt tālāk
  • Bīstami! Dieva vārds darbībā

    Tiešām, Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs un asāks par jebkuru abpusgriezīgu zobenu, tas duras cauri, līdz sadala dvēseli un garu, locekļus un kaulu smadzenes, un iztiesā sirds domas un nolūkus.(Ebr 4:11-13).

    Lasīt tālāk
  • Jauni vārdi jaunām ziņām

    "Pēteris, nostājies kopā ar tiem vienpadsmit, skaļā balsī uzrunāja ļaudis: “...lai tas jums top zināms, uzmanīgi klausieties manus vārdus – viņi nav piedzērušies, kā jūs domājat, [...] bet tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu..." (Apd 2:5-16)

    Lasīt tālāk
  • Tukšais kaps

    "Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu..." (Jņ 20:1-10)

    Lasīt tālāk
  • Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk

svētdiena, 2025. gada 30. marts

Mūsu grēku atzīšana

(Ps 32:) Svētīts, kam piedoti noziegumi,
kura grēki ir nolīdzināti,
svētīts, kam Kungs nepielīdzina vainu,
kura gars ir bez viltus!
Kamēr es neatzinos, nīka man kauli –
es brēcu cauru dienu!
Smagi gūlās tava roka pār mani,
mans spēks zuda vasaras tveicē!
Es atzinos savā grēkā
un neslēpu savu vainu,
es teicu: atzīšos Kungam savos noziegumos!
Tad tu man piedevi mana grēka vainu.
Tādēļ lai tevi lūdz visi uzticīgie posta stundā –
kaut milzu ūdeņi veltos, tie viņus neaizsniegs!
Tu mani patversi, no spaidiem pasargāsi –
glābiņa gavilēm mani apjozīsi!
Es tevi pamācīšu un rādīšu tev ceļu,
es došu padomu – mana acs ir pār tevi!
Neesiet kā zirgi, kā zirgēzeļi,
kuriem trūkst saprašanas,
kas ar laužņiem un iemauktiem jāsavalda –
tie tevi neklausīs!
Ļaundarim sāpju gana –
kas paļaujas uz Kungu, to apjož žēlastība.
Priecājieties Kungā un līksmojiet, taisnie,
un gavilējiet visi, kam skaidra sirds!
Kad apzināti grēkojam, mēs saceļamies pret Dieva līdzdalību mūsu dzīvēs.... ...un tad jūtamies slikti par to. Un šī sliktā pašsajūta ir pierādījums tam, ka Tu patiešām esi Dieva bērns; citādi Tavs grēks Tevi netraucētu.

Iedomājies pusaudzi, kurš saka savam tēvam: “Man ir patiesi žēl, tēt, bet es paņēmu tavu kredītkarti un nopirku ar to saldējumu saviem draugiem.” (Šajā situācijā pastāv iespēja, ka viņa tēvs to nekad nebūs atklājis, it īpaši, ja viņš nav labs grāmatvedis un nepieraksta savu katru mazāko pirkumu.)
Taču dēla sirdsapziņas pārmetumi nedeva mieru un viņš teica: “Tēti, man nevajadzēja pirkt to saldējumu; man nevajadzēja izmantot tavu kredītkarti, lai to izdarītu. Tu man uzticējies, un es tevi pievīlu. Man ir žēl, un es to vairs nedarīšu.” Tā ir atzīšanās. Tas ir tas, kas mums jādara savās lūgšanās.

Sen-grieķu vārds, kas tiek tulkots kā atzīšanās, burtiski nozīmē 'piekrist Dievam'. Kad mēs izsūdzam savus grēkus, mēs vienojamies ar Dievu par grēku mūsu dzīvē (Dieva nostāja mums ir skaidra pateicoties Viņa Vārdam un Svētā Gara darbībai). Kad mēs izsūdzam, mēs verbalizējam savu attieksmi pret grēku un esam gatavi saņemam šķīstīšanu un piedošanu.

Jā, savu grēku izsūdzēšana bieži vien ir sāpīga, taču tā uztur mūsu sadraudzību ar Debesu Tēvu skaidru, atklātu un ciešu. Tas nenozīmē, ka Dievs pārstāj mūs mīlēt tajā brīdi, kad grēkojam (un varbūt atsāks tikai tad, ja lūgsim piedošanu). Grēks, jeb sarautas attiecības traucē mums droši un pilnīgi Viņam uzticēties.
Vai Tev ir kāds grēks, kuru vajadzētu izsūdzēt? 
“Priecājieties Kungā un līksmojiet, taisnie,
un gavilējiet visi, kam skaidra sirds!” (Ps 32:11).

svētdiena, 2025. gada 23. marts

Līdzība par vīģes koku

(Lk 13:1-9) Tajā brīdī atnāca kādi cilvēki un pavēstīja Jēzum par galilejiešiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem. Jēzus tiem atbildēja, sacīdams: “Vai jums šķiet, ka šie galilejieši ir bijuši grēcīgāki par citiem galilejiešiem, ka tā cietuši? Nebūt ne, es jums saku, bet, ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs visi tāpat aiziesiet bojā. Jeb vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, kuriem uzkrita tornis Sīloāmā un tos nosita, bija to pelnījuši vairāk nekā citi Jeruzālemē? Nebūt ne, es jums saku, bet, ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs visi tāpat aiziesiet bojā.”
Tad viņš stāstīja šādu līdzību: “Kādam cilvēkam bija vīģes koks, stādīts viņa vīnadārzā, un viņš nāca un meklēja tajā augļus, bet neatrada. Un viņš sacīja dārza kopējam: redzi, jau trīs gadus es te nāku cerībā atrast augļus šajā vīģes kokā, bet neatrodu. Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi! Bet dārza kopējs atbildēja: kungs, atstāj to vēl šo gadu, kamēr es to aproku un apmēsloju. Un, ja tas turpmāk dos augļus, labi; bet, ja ne, tad nocērt to.” 
Ja Jaunā Derība nekad nebūtu uzrakstīta, mēs joprojām zinātu, ka Poncijs Pilāts bija nepatīkams un nepopulārs Jūdejas pārvaldnieks. Ebreju vēsturnieks Josefs Flāvijs (dzimis dažus gadus pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās) uzskaita vairākus faktus, ko Poncijs Pilāts darīja un kas satrauca un kaitināja vietējos jūdu iedzīvotājus. Dažkārt šķita, ka viņš tīši cenšas viņus sadusmot. Viņš satracināja viņu reliģiskās jūtas. Piemēram, reiz viņš mēģināja ienest Jeruzalemē romiešu karogus (militārās emblēmas) ar to pagāniskajiem simboliem. Viņš neievēroja jūdu likumus un tradīcijas. Reiz viņš izmantoja naudu no Tempļa kases, lai samaksātu par akveduktu būvniecību… un pēc tam brutāli apspieda sacelšanos, kas bija viņa rīcības rezultāts. Šie un citi līdzīgi gadījumi ir aprakstīti ārpus Jaunās Derības, un tie palīdz mums saprast, kāds cilvēks bija Pilāts.

Tāpēc mūs nevajadzētu būt pārsteigtiem, uzzinot, ka kādā reizē, kad daži svētceļnieki no Galilejas Jeruzālemes Templī piedalījās upurēšanas ceremonijā, Pilāts, baidoties no sacelšanās, nosūtīja karaspēku, lai Templī viņus nogalinātu. Evaņģēlija fragments piemin faktu, ka svētceļnieku pašu asinis Tempļa pagalmā sajaucās ar upuru asinīm – tas nozīmē, ka Templis tika sagānīts. Turklāt vai vari iztēloties ar šādu notikumu saistītās cilvēciskās šausmas un traģēdiju? Tas ir tāpat, it kā kāds okupācijas karaspēks Ziemassvētku dienā iebruktu baznīcā un nokautu dievlūdzējus.

Uz mirkli atceries, kur mēs atrodamies evaņģēlista Lūkas stāstītajā stāstā. Jēzus ir nolēmis doties uz Jeruzalemi galiliešu svētceļnieku grupas priekšgalā. Ja es šodien plānotu ceļojumu uz kādu eksotisku valsti ar despotisku valdību un tad uzzinātu, ka vietējais pārvaldnieks ir jau pirms kāda laika devis pavēli nogalināt visus ārzemju garīdzniekus, man ir aizdomas, ka es zvanītu savam ceļojumu aģentam un rezervētu lidojumu uz kādu mazāk bīstamu vietu.

Tātad cilvēki, kuri runā ar Jēzu, ne tikai nodod viņam informāciju. Kad viņi stāsta savas šokējošās ziņas, gaisā virmo divi jautājumi. Pirmkārt, vai Jēzus patiešām gatavojas turpināt savu ceļojumu? Vai Viņš nebaidās no tā, kas tur ar Viņu var notikt?
Un, otrkārt, ko tas nozīmē? Vai tas ir sākums kaut kam vēl sliktākam? Ja Jēzus ir brīdinājis par bēdām un nelaimēm, kas piemeklēs tos, kuri noraidīs Viņa vēsti, vai šī ir zīme, ka šie galilieši jau tika sodīti?

Tālāk evaņģēlijā pierakstītie Jēzus skarbie komentāri attiecas uz otro no šiem jautājumiem.
Jā, Pilāts ir nogalinājis Galilejas svētceļniekus Jeruzalemē; taču viņi nebija grēcīgāki par citiem Galilejas svētceļniekiem. Bet – un Jēzus šo brīdinājumu atkārtos vēl un vēl – ja jūs nenožēlosiet grēkus, jūs visi tiksiet iznīcināti tāpat.
Tādā pašā veidā? Tā ir atslēga. Jēzus šeit nerunā par to, kas notiks ar cilvēkiem pēc viņu nāves. Daudzi kristieši ir lasījuši šo fragmentu un domājuši, ka tas ir brīdinājums par pazušanu ellē pēc nāves, taču tas ir acīmredzami nepareizi. Atbilstoši brīdinājumiem, kurus Viņš jau vairākas reizes ir izteicis un turpinās izteikt līdz pat savai krustā sišanai, Jēzus skaidri norāda, ka tie, kas atteiksies no Viņa aicinājuma mainīt virzienu; kas negrib pamest trako sacelšanās ideju pret Romu, piedzīvos traģiskas sekas. Tie, kas ņems zobenu, iet bojā no zobenu.

Vai arī – ja tas nebūs burtiski zobens, tad Jeruzalemes aplenkuma laikā grūstošās ēkas nospiedīs. (Sīloāma ir neliels Jeruzalemes rajons, kas atrodas tuvu senās pilsētas centram, uz dienvidiem no Tempļa.) Nelaimes ar ēku stabilitāti notiek. Bet, ja Jeruzalemes iedzīvotāji turpinās noraidīt Dieva aicinājumu atgriezties no grēkiem un novērsties no saviem līdzšinējiem plāniem, tad tiem, kas izbēgs no romiešu zobeniem, pašas pilsētas sienas sabruks virsū.

Šo biedējošo brīdinājumu par politisku un militāru problēmu sekām, kas var rasties, ja netiks uzklausīts Jēzus aicinājums, papildina gandrīz humoristiska, bet patiesībā diezgan draudīga līdzība par vīģes koku vīna dārzā. (Cilvēki bieži stādīja vīģes vīnogulājus dārzos; tas nāca par labu vīnogām.) Stāstā par vīna dārza īpašnieka un dārznieka sarunā mēs atklājam tiešu ainojumu par paša Jēzus kalpošanu, un par to, kas notiks, kad Viņš nonāks Jeruzalemē.

Ir divi veidi, kā uztvert šo stāstu, un abi atklāj līdzības jēgu, kā arī nonāk pie tā paša secinājuma. Jēzus pats šajā stāstā varētu tikt uzskatīts par vīna dārza īpašnieku. Viņš savas kalpošanas laikā ir nācis uz Savu Dārzu (pie ebrejiem), meklējot grēku nožēlas augļus. Līdz šim, izņemot dažus sekotājus, kuri paši vēl ir diezgan apmulsuši, viņš nav atradis nevienu: nekādu atgriešanos, pat ne tajās pilsētās, kur bija paveicis lielāko daļu savu vareno darbu. Tad viņš ir gatavs dot Jeruzalemei, Templim un valdošajiem priesteriem, vēl vienu iespēju. Ja viņi joprojām atteiksies, viņu liktenis būs apzīmogots.

Vai arī Dievs ir tas, kurš ir nācis pie Izraēla tautas jau daudzus gadus, meklējot augļus. Tad Jēzus ir ka dārznieks, kas tagad, kad saimnieka pacietība izsīkst, cenšas rakt un iestrādāt mēslojumu, lai vecajam augam iedvestu nedaudz dzīvības un veselības, pirms spriedums ir pasludināts.
Jebkurā gadījumā galarezultāts ir viens un tas pats: “Ja nē, tad vari to nocirst…”
Tas arī notiek – 70. gadā Jeruzaleme tika izpostīta. Un tas bija tiešs rezultāts tam, ka tā atteicās iet miera ceļu, uz ko Jēzus mudināja visas savas kalpošanas laikā.

Tādēļ šajā fragmentā ir dubulta spriedze.
Vai Jeruzaleme nožēlos grēkus un tiks izglābta?
Un, ja Jēzus (kā Viņš ir teicis) pats mirs, kad dosies uz turieni, kā tad Viņa un pilsētas liktenis ir savstarpēji saistīti?
Ko ir iecerējis Dievs?
Un, kad mēs sākam domāt par šiem jautājumiem, mums pašiem rodas vēl daudzi citi, ar kuriem mums jāsaskaras.
Ko Dievs ir iecerējis mūsu šodienas pasaulē?
Mūsu pašu dzīvē? Vai mēs nesam augļus Dieva valstībai??  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2025. gada 16. marts

Debesu pilsoņi

(Filip.3:17-4:1) Brāļi, ņemiet par paraugu mani un skatieties uz tiem, kas dzīvo pēc mūsu dotā parauga, jo daudzi dzīvo tā, kā jums bieži esmu mēdzis par viņiem teikt, bet tagad jau raudot saku: viņi ir Kristus krusta ienaidnieki. Viņu gals ir pazušana, viņu dievs ir vēders, un kauna darbi ir viņu gods. Viņiem rūp tikai zemes lietas, bet mēs piederam debesīm, no kurienes mēs ar pacietību gaidām glābēju Kungu Jēzu Kristu, kas pārmainīs mūsu zemības miesu un darīs to līdzīgu viņa godības miesai, darbojoties tam spēkam, kas spēj visu pakļaut viņam. 
Tad nu, mani mīļie un ilgotie brāļi, jūs, kas esat mans prieks un vainags, tā, mīļotie, pastāviet Kungā. 
Vārdi “okupētas teritorijas” un "kolonijas", šodien vairs nav īsti populāri. Tas liek domāt par tiem laikiem, kad vairākas Eiropas valstis centās paplašināt savu ietekmi Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā, un tad tur sacentās viena ar otru - kura spēs sagrābt bagātākās, izdevīgākās un plašākās teritorijas. 
Mums Latvijā ir ļoti īpaša attieksme, pieredze un sajūtas tad, kad kaut kur tiek runāts par okupāciju. Mums mūsu pašu zemes liktenis (līdz pat nesenai pagātnē) ir pārāk spilgtā atmiņā… 

Tad, kad šodien runā par “okupāciju” un “kolonizāciju", parasti ar to saprot – kontrolējošu, pat iebiedēšanas attieksmi, skatīšanos uz vietējiem iedzīvotājiem kā uz zemāku šķiru, derīgu tikai peļņas palielināšanai un valdošās varas/valsts ekonomiskās labklājības celšanai. 

Protams, vēsture runā arī par kolonistiem un okupācijas varas darbiniekiem, kuri runāja un par reizēm rīkojās labāku motīvu vadīti. Atsevišķos gadījumos bija pat centieni nodrošināt veselības aprūpi, ieviest moderno tehnoloģiju izmantošanas priekšrocības, nemaz nerunājot par kultūras vai garīgo vērtību attīstīšanu tur, kar tas bija nepieciešams. Tomēr lielākajā daļā gadījumu tas, ko redzēja vietējie iedzīvotāji, bija – viņu zeme tiek ieņemta ar spēku, viņu pašu kultūra noliegta un visi tiek apspiesti. Tas ir tas, ko daudzi cilvēki arī šodien domā par “okupācijas varu” vai “koloniju pārvaldība”. 

Filipi (pilsēta, kuras draudzei apustulis Pāvils raksta savu vēstuli) bija romiešu kolonija, un ļoti iespējams, ka daudzi vietējie iedzīvotāji šajā reģionā (Grieķijas ziemeļos) redzēja Romu un tās koloniālo administrāciju tieši tā, kā mēs to aprakstījām. 
Kas tur tajos tālajos, senajos laikos bija noticis? 
42.gadā pirms Kristus, aptuveni simts gadus pirms Pāvils ieradās šajā vietā, Filipi bija vieta, kur norisinājās vienas no lielākajām Romas pilsoņu kara cīņām, kuras bija sākušās pēc Jūlija Cēzara nāves. Divi ģenerāļi - Antonijs un Oktaviāns (nākošais imperators Augusts), tajā brīdī atradās Grieķijas ziemeļos. Viņu vadītajās armijās bija daudz karavīru, kuriem nu vairs nebija nekas īpašs ko darīt. Abi ģenerāļi saprata, ka nevar viņus visus vest atpakaļ uz Romu, pat ne uz Itāliju. Tas būtu pārāk bīstami, ja tūkstošiem karavīru pēkšņi ierastos galvaspilsētā. Tāpēc tika pieņemts lēmums iedalīt viņiem zemi Filipos un tuvākajā apkārtnē, tā padarot to par Romas koloniju. 
Pēc tam, kad kolonija bija izveidota, arī citi armijas veterāni no citām armijas vienībām viņiem pievienojās. 

Laikā, kad apustulis Pāvils ieradās Filipos, tur dzīvoja diezgan daudz ģimeņu, kuras bija cēlušās no šiem pirmajiem romiešu kolonistiem. Tur apmierināti dzīvoja arī vietējo iedzīvotāju daļa, kuri bija guvuši labumu no romiešu klātbūtne. Tomēr lielākais vairākums dusmojās uz latīņu valodā runājošajiem ārvalstniekiem, kuri bija pārņēmuši viņu grieķisko pilsētu. 

Filipu pilsēta atradās uz galvenā ceļa, kas stiepās rietumu virzienā uz Adrijas jūras šaurāko daļu, no kurienes bija viegli kuģot uz Itāliju un tad doties tālāk uz Romu. Tas palīdzēja uzturēt un saglabāt ciešu kontaktu ar visas impērijas sirdi un galvaspilsētu. Filipu kolonisti bija lepni par to, ka ir romieši, un darīja visu iespējamo, lai turpinātu savu aktīvi pilsonisko dzīvi tā, kā tas tika darīts Romā. Viena no galvenajām izpausmēm, protams, bija imperatora kults – imperators Cēzars, bija jāpielūdz kā “glābējs un kungs”. 

Tas viss ir jāņem vērā, ja mēs vēlamies izprast šo Bībeles fragmentu, kas savā veidā ir visas vēstules kulminācija. 
“…mēs piederam debesīm”, jeb burtiski “mēs esam debesu pilsoņi…” apustulis Pāvils paziņo 20.pantā. Daudzi mūsdienu kristieši uzreiz pārprot viņa teiktā nozīmi. Mēs parasti pieņemam, ka viņš gribēja teikt “…un tāpēc mēs gaidām kamēr mēs varēsim doties un dzīvot debesīs, kur mēs piederam…” 
Bet tas nav tas, ko apustulis Pāvils saka! un tas noteikti nav tas, ko viņš domā. 
Ja kāds Filipos teica: "Es esmu Romas pilsonis", tad viņš ar to nedomāja: ”tāpēc es gatavojos doties tur dzīvot”. Dzīvojot kolonijā šī ideja darbojas otrādi. Pēdējā lieta, ko imperators Romā varētu vēlēties, bija doma par visu kolonistu pārcelšanos atpakaļ uz Romu. Galvaspilsēta jau tā bija pārpildīta; tur valdīja bezdarbs un nepietiekami dzīves apstākļi. Nē! Romas pilsoņa pienākums, piemēram Filipos dzīvojoša, bija panākt romiešu kultūras un pārvaldes nostiprināšanu Grieķijas ziemeļos, lai arī tur paplašinātu romiešu ietekmi. 

Un tad – pieņemsim, ka romiešu kolonistiem Filipos rastos kādi sarežģījumi. Pieņemsim, ka tur sāktos kāda vietējā sacelšanās, vai arī ziemeļos dzīvojošo "barbaru" cilšu uzbrukums. Kā lai viņi ar to tiek galā? 
Viņu cerība būtu, ka pats imperators (kuru, starp citu, visi sauca par “glābēju” un “atbrīvotāju”) nāktu no Romas uz Filipiem un izmainītu viņu bīstami sarežģīto situāciju, sakautu viņu ienaidniekus un panāktu, ka viņu dzīve ir gandrīz tik pat droša un brīnišķīga kā pašā Romā. Imperators, protams, bija visas impērijas, visas civilizētās pasaules valdnieks, tāpēc viņam bija tiesības prasīt un arī panākt, ka viņa pakļautībā esošajās teritorijās viss ir kārtībā. 

Tā, tad arī ir tā aina, kura ir prātā apustulim Pāvilam, kad viņš raksta 20. un 21. pantu. Pašlaik baznīca (Kristīgā Baznīca) ir debesu kolonija, kuras atbildība (kā mēs to sakām Tēvreizes lūgšanā) ir veicināt debesu principu, likumu un arī dzīvesveida nostiprināšanu šeit virs zemes. 

Mēs, protams, neesam bijuši spējīgi to izdarīt. Tik bieži mēs jūtamies vāji un nespēcīgi, mūsu fiziskais ķermenis noveco. Mēs piedzīvojam sāpes, slimības… beigu beigās arī nāvi. Tomēr mēs ceram, ka taisnais glābējs, īstais Visuma Valdnieks, pats Ķēniņš Jēzus Kristus nāks no debesīm… un visu izmainīs. 
Viņš beigu beigās pārveidos visu šo pasauli tā, ka visa zeme būs pilna ar Viņa godību, pilna ar debesu dzīvi un spēku. 
Turklāt, kas arī ir daļa no šī lielā plāna - Viņš gatavojas pārveidot arī mūsu ķermeņus tā, lai tie būtu līdzīgi Viņa godības miesai – Viņa ķermenim, kas arī tika pārveidots pēc Viņa nežēlīgās nāves tā, ka tas atkal kļuva tik pilns ar dzīvi, ka nāvei un sabrukšanai vairs nav nekādas varas pār to. 
Izpratne par šo visu ļauj kristiešiem "pastāvēt Kungā" (Filip.4:1). Tas arī ļauj mums skaidrāk saredzēt, visa evaņģēlija īsto nozīmi. 
“Pastāvēt Kungā” nenozīmē tikai kaut kādu mistiski nemainīgu 'ticību'. Tas nozīmē 'pilnīgi uzticēties Jēzum kā patiesajam Kungam un Ķēniņam, nevis imperatoram Cēzaram'. 
Apustulis Pāvils kristīgo Baznīcu un tās Kungu Jēzu Kristu apraksta tādā veidā, ka Filipieši nevarēja nesaklausīt tur mājienus par Romu un Cēzaru. 
Tas tad arī ir šīs vēstules lielākais izaicinājums: vai kristieši Filipos, paši būdami vai nebūdami romiešu pilsoņi (daži iespējams tādi bija, lielākā daļa iespējams nebija), aptver un saprot – ko tas nozīmē: būt primāri uzticīgiem nevis Romai, bet Debesīm, būt uzticīgiem nevis ķeizaram, bet Jēzum? Un vai viņi patiesi var noticēt, ka Jēzus (savā laikā) ieviesīs Debesu dzīvi un likumus visā pilnībā šajā pasaulē (viņus pašus tajā ietverot)? 

Tieši šajā ziņā Filipieši tika aicināti atdarināt apustuli Pāvilu (17.pants). Viņš jau iepriekš tika aprakstījis to, kā viņš pats noliek savas “ebreja privilēģijas”, lai pakļautos Kungam Jēzus (4.-11. panti). Filipieši nevarēja kopēt viņu tieši, jo maz ticams, ka kādi no viņiem bija ebreji. Viņiem vajadzēja pārdomāt, (tāpat tas ir jādara mums) ko tas nozīmē – uzticība Jēzum par spīti visām pārējām lojalitātes prasībām, kas pār mums veļas. 
Kā viņiem, tā arī mums, vajadzētu nopietni ieklausīties brīdinājumos, kas izteikti 18. un 19. pantā. Visā pasaulē ap Baznīcu, gan toreiz, gan tagad, ir cilvēki, kuri savā uzvedībā ir it kā atkarīgi no sajūtām, ietekmes un emocijām. Tas tad arī ir iespējams tas, ko Pāvils šeit piemin – ka daži kristieši galu galā sāk dzīvot pēc šāda uzvedības modeļa. Tomēr pats galvenais šī vēstules fragmenta mērķis ir brīdināt baznīcu nepieņemt pagānu uzvedības modeli un principus. 
Arguments, kuru izmanto apustulis Pāvils, ir gluži tas pats, kas 1Kor 6:2-20 (īpaši 14. pants). Fakts, ka Dievs gatavojas dot augšāmcelšanos un pārveidotu bezgrēcīgu miesu mūsu ķermeņiem, nenozīmē, ka mums vajadzētu pret savu dzīvi un pašiem pret sevi izturēties nolaidīgi vai pavirši. Tomēr tajā pašā laikā mums nevajadzētu ļaut lai pārmērīga apetīte, izlaidība un citas neveselīgas iekāres ieņem noteicošo lomu mūsu dzīvēs, kļūstot mums par dievu. Tieši tur arī slēpjas bīstamība – kas tad galu galā mums ir pirmajā vietā. 
Mesijas - Jēzus Kristus krusts (18. pants) ir tas pagrieziena punkts, kas aicina mūs atgriezties atpakaļ, kas norāda mums uz dzīvību. 
Veltīsim laiku, pārdomāsim, kādā veidā mūsu draudze ņem vērā un atsaucas tām problēmām, kuras ir pasaulē mums visapkārt. Ko tas patiesībā nozīmētu – dzīvot tā, it kā mēs būtu debesu kolonija šeit virs zemes?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2025. gada 9. marts

Tu esi mans Dievs, un es uz Tevi paļaujos

(Ps 91:1-2,9-16) Kas mājo Visuaugstā paspārnē 
un apmeties Visuvarenā ēnā, 
saka Kungam:
mans patvērum un mans cietoksni, 
mans Dievs, uz ko es paļaujos!
[...]
Tiešām tu, Kungs, esi mans patvērums!
Tev, kas izrauga Visuaugsto par savu mājokli,
tev negadīsies nekas ļauns,
nedz tuvosies sērga tavai teltij,
jo viņš saviem vēstnešiem pavēlēs par tevi –
sargāt tevi visos tavos ceļos!
Savās plaukstās tie tevi pacels,
lai nepiesitas pie akmens tev kāja!
Uz lauvām un odzēm tu mīsi,
tu sabradāsi jaunos lauvas un čūskas!
Viņš pieķēries man, un es paglābšu viņu,
es pasargāšu viņu, jo viņš zina manu vārdu,
viņš sauc mani, un es viņam atbildēšu,
ar viņu es posta brīdī,
es izglābšu viņu un celšu godā,
es došu viņam ilgu mūžu
un rādīšu viņam savu pestīšanu! 
Mēs dzīvojam pasaulē, kur bieži rodas negaidītas problēmas, kas laupa mūsu mieru un drošību. Mēs varam saslimt un cīnīties par veselības atgūšanu; mēs zaudējam cilvēkus, kurus mīlam; mēs zaudējam darbu, kas nodrošina mūsu ikdienas dzīves vajadzības. Vērotājam no malas mūsu dzīve var šķist perfekta, taču realitāte var būt pavisam citāda. 
Mums jāatceras, ka patiesu mieru un drošību nesniedz mūsu īpašumā esošās lietas, darbs, ko darām, vai citu cilvēku viedoklis. Īstais risinājums ir pie Dieva. Psalmā 91 ir teikts, ka tos, kas meklē drošību pie Visaugstākā Dieva, Visvarenais pasargās. Tie, kuri uzticas Dievam, var teikt: “Tu esi mana drošības un aizsardzības vieta. Tu esi mans Dievs, un es uz Tevi paļaujos.” (skat. 1-2.p). 

Mēs dzīvojam salauztā pasaulē, kurā mēs varam zaudēt mantu, veselību un mīļos cilvēkus. Taču galu galā Dievs mums ir sagatavojis kaut ko daudz labāku - vietu pie Viņa debesīs uz visiem laikiem, kas kompensēs visu, ko esam zaudējuši. Taču tas nenozīmē, ka Dievs kaut ko apsola tikai tālā neaptveramā nākotnē un nav ar mums tagad. 
Pārlasi vēlreiz 91. psalma vārdus - šie vārdi ir domāti mums šodien. Mūsu pasaule nav perfekta, bet mūsu Dievs ir. Viņš būs mums līdzās un būs mūsu patvērums katrā mūsu zemes dzīves brīdī. 

svētdiena, 2025. gada 2. marts

Dievam viss ir iespējams

(2Kor 3:12-4:2) Būdami tik lielā cerībā, mēs esam brīvi un pilni paļāvības. Nevis tā kā Mozus, kas aizsedza savu vaigu ar apsegu, lai Israēla dēli neredzētu izzūdošā spožuma galu. Viņu prāti tika ierobežoti, un līdz pat šodienai, Veco Derību lasot, šis apsegs paliek neatsegts – tas zūd tikai līdz ar Kristu. Līdz pat šodienai – ikreiz, kad lasa Mozu, uz viņu sirdīm guļ apsegs, bet, tiklīdz kāds pievēršas Kungam, apsegs viņam tiek noņemts. Kungs ir Gars, bet kur Kunga Gars – tur brīvība. Bet mēs visi, būdami atsegtu vaigu, atspoguļojam Kunga godību, un Kungs, kas ir Gars, mūs pārveido pēc sava tēla aizvien lielākā godības spožumā.
Tādēļ mēs, kam šī kalpošana ir dota Dieva žēlastībā, nezaudējam drosmi. Mēs esam atteikušies no slepeniem kauna darbiem, rīkojamies bez viltus, nesagrozām Dieva vārdu, bet parādām sevi atklātā patiesībā ikviena cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā. 
Mums bieži māca un atgādina, ka veiksmīgas dzīves/karjeras pamatā ir plāns, kurš tad tiek īstenots. Tā arī ļoti daudzi cilvēki dara – apņemas, plāno, rēķina, maina un apņemas atkal... 
Saproti mani pareizi – es neesmu pret plānošanu. Tomēr reizēm gribas apstāties un padomāt – kā Tu juties zem šāda spiediena?
Šķiet, ka Tu neesi pietiekami labs tāds, kāds esi; ka ir pārāk daudz lietu, kuras Tev ir jāpārtrauc darīt vai jāsāk darīt. Un neatliek nekas cits kā saņemties un turpināt.

Tomēr man ir LABAS ziņas. Tavas attiecības ar Dievu, attiecības, kas ietekmē visu Tavu dzīvi, nav balstītas uz noteikumiem un aprēķiniem. Ir taisnība, ka mēs neesam pilnīgi (patiesībā mēs esam diezgan tālu no tā kā vajadzētu būt), bet Dievs veic pārveidošanu. Tāpēc, tā vietā, lai izdomātu kalniem plānu un noteikumu, kāpēc gan neizmēģināt tikai vienu – būt atvērtam Dievam? Ja mēs ļausimies Viņam mūs mainīt un attīstīt, tad tiksim pārveidoti. 2. vēstulē korintiešiem 3. nodaļā ir teikts, ka mēs “topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu” (18.p.). Tas nenozīmē, ka mums nav jācenšas sevi pilnveidot. Taču šodien nav jābūt dienai, kad mēs sev uzstādams nesaprātīgas prasības par visu, ko uzskatām par “nepareizu”. Vienkārši apņemsimies būt atvērti Dieva pārveidojošajam spēkam un uzticēsimies Viņam. Dievs zina, ka esam nepilnīgi. Viņš arī negaida, ka mēs spētu visu mainīt uzreiz. Bet Viņš mūs aicina ļauties Viņa apbrīnojamajai žēlastības mīlestībai. 

svētdiena, 2025. gada 23. februāris

Kāpēc mīlēt savus ienaidniekus?

(Lk 6:27-38) Bet jums, kas mani dzirdat, es saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst. Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs apvaino. Kas tev sit pa vienu vaigu, tam pagriez arī otru, un, kas tev atņem virsdrēbes, tam neliedz ņemt arī kreklu. Dod ikvienam, kas tevi lūdz, un neprasi atpakaļ savu mantu tam, kas to paņēmis. Un, kā jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet viņiem. Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāds ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl. Ja jūs atdarāt ar labu tiem, kas jums dara labu, kāds ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki dara tāpat. Ja jūs aizdodat tiem, no kuriem cerat atdabūt, kāds ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki aizdod grēciniekiem, lai saņemtu tikpat atpakaļ. Bet mīliet savus ienaidniekus un dariet labu, un aizdodiet neraizēdamies, tad jūsu alga būs liela un jūs būsiet Visuaugstā dēli, jo viņš ir laipnīgs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem. Topiet līdzcietīgi, kā jūsu Tēvs ir līdzcietīgs.
Viens no izcilākajiem ebreju zinātniekiem, kas mūsdienās ir rakstījis par Jēzu, bija Dāvids Flussers (David Flusser 1917-2000). Viņš daudzus gadus mācīja Jeruzalemes Ebreju universitātē (Hebrew University of Jerusalem.), taču ne visi atzinīgi vērtēja viņa zinātnisko darbu. Reiz kāds no viņa izcilākajiem studentiem, kurš vienu semestri pavadīja kādā citā universitātē, tur saņēma ļoti zemu novērtējumu tikai tāpēc, ka bija saistīts ar Flusseru. Pēc kāda laika pie Flussera ieradās mācīties students no iepriekš minētās universitātes. Studenta darbs nebija ļoti labs, bet Flussers uzstāja, lai tas tiktu novērtēts ar “A” (augstākā atzīme). Viņa asistents protestēja: kā viņš to varēja darīt, īpaši pēc tam, ko bija izdarījis otrs profesors?
“Lieciet viņam “A”,” uzstāja Flussers. “To es esmu iemācījies no Jēzus.”

Valstība, par ko sludināja Jēzus, ir saistīta ar krāšņu, smeldzīgu un pat absurdu dāsnumu.
Padomā, iztēlojies to labāko, ko Tu vari darīt – un tad dari to kādam sliktam cilvēkam.
Padomā par to, ko Tu patiešām vēlētos, lai kāds darītu Tavā labā, un tad negaidi kamēr kāds Tev to darīs, bet ej un dari to citu labā.
Padomā par kādu cilvēku, pret kuru Tev ir kārdinājums (varbūt pat dibināts iemesls!) būt noraidošam, un tad nepatikas izrādīšanas vietā izdari viņam kaut ko labu.
Šiem norādījumiem piemīt kaut kas neparasts, svaigs, pat kaut kāda pavasarīga kvalitāte. Šie Jēzus padomi ir par jaunu dzīvību, jaunām attiecībām, kas uzplaukst kā ziedi, kas izaug cauri betonam un pārsteidz ikvienu ar savu krāsu un svaigumu.

Bet vai kaut kas tāds realitātē vispār ir iespējami?
Jā un nē.
Jēzus mērķis nebija sniegt saviem sekotājiem jaunu noteikumu sarakstu par to ko drīkst un nedrīkst. Viņš nedeva to kā testu, kur paveikto var atzīmēt vienu pēc otra… un tad apmierināti sēdēt un apcerēt savus sasniegumus.
Runa bija/ir par to, lai izaicinātu un audzinātu sirds attieksmi, gara vieglumu, par spīti visam, ko pasaule var mest pret mums.
Un šī skatījuma centrā ir tas, kas motivē un piešķir visam jēgu – Tev jābūt tādam, jo tāds ir Dievs.
Dievs ir dāsns pret visiem, dāsns (skatoties cilvēcīgām acīm!) līdz pat absurdam – Viņš nodrošina/dod labo, lai VISI varētu to baudīt, gan tie, kas to pelnījuši, gan tie, kas to nav pelnījuši. Viņš ir apbrīnojami žēlsirdīgs (tam piekritīs ikviens, kas patiesi pazīst savu sirdi un joprojām turpina piedzīvot Dieva žēlastību un mīlestību). Tāpēc – kā gan mēs, Viņa bērni, varam būt mazāk mīloši un žēlsirdīgi?
Tikai tad, kad cilvēki atklās, ka viņiem ir darīšana ar TĀDU Dievu, viņiem būs motivācija, ilgas un iespēja šādu dzīves-skatījumu padarīt par savu.

Patiesībā šis evaņģēlijā dotais norādījumu saraksts ir par to, Kādam Dievam Tu tici! Un tas ir par dzīves veidu, kas tad no tā izriet.
Mums ar kaunu jāatzīst, ka liela daļa kristietības, šķiet, patiesībā maz vai neko nezina par Dievu, par kuru runāja Jēzus. Liela daļa no tiem, kas sevi dēvē/sauc par Jēzus sekotājiem, tā vietā ir ticējuši drūmam Dievam; Dievam, kas tērē naudu; Dievam, kura vienīgās rūpes ir padarīt cilvēku dzīvi grūtu un glābšanu gandrīz neiespējamu.

Taču šis evaņģēlija fragments arī noliedz ideju (kas bija izplatīta gan Jēzus, gan mūsu dienās), ka visas reliģijas patiesībā ir viens un tas pats; visi dievi un dievības patiesībā ir variācijas par vienu un to pašu tēmu.
Šis Dievs ir atšķirīgs. Ja Tu dzīvotu sabiedrībā, kurā visi ticētu šim Dievam, tad nebūtu vardarbības. Nebūtu atriebības. Nebūtu šķiru vai kastu dalījuma. Īpašums un manta nebūtu tik svarīga kā pārliecināšanās, ka Tavam kaimiņam vai darbabiedram viss ir kārtībā.
Iedomājieties, ja kaut daži cilvēki Tavā apkārtnē nopietni uztvertu Jēzu un dzīvotu šādi. Dzīve būtu krāšņa, citāda un pārsteidzoša. Cilvēki skatītos un brīnītos.
Un, protams, cilvēki toreiz skatījās, kad Jēzus to darīja.
Iemesls, kāpēc pulcējās ļaužu pūļi (kā Lūka mums savā stāstījumā iepriekš atklāj) bija tas, ka no Jēzus plūda spēks. Cilvēki tika dziedināti. Visa Viņa dzīve bija izcils dāsnums. Jēzus deva visu, kas Viņam piederēja, lai ikvienam būtu, kas bija vajadzīgs. Viņš runāja par to, ko zināja: par sava Tēva apbrīnojamo mīlestību un aicinājumu cilvēkiem (atbildot uz Dieva Mīlestību) dzīvot dāsnu, īsti cilvēcisku dzīvi.

Un visbeidzot, kad Viņam spļāva sejā un norāva apģērbu, Viņš turpināja mīlēt un piedot, kā Lūka mums pastāstīs vēlāk (skat. Lk 23:34,43). Viņš izrādīja mīlestību ne tikai saviem draugiem, bet arī saviem ienaidniekiem, raudādams par pilsētu, kas bija noraidījusi Viņa lūgumu pēc miera. Jēzus bija patiess Dieva iemiesojums, par kuru Viņš runāja.

Šajos norādījumos ir divas īpaši pārsteidzošas lietas.
Pirmkārt, to vienkāršība: tie ir acīmredzami, skaidri, tieši un atmiņā paliekoši.
Otrkārt, to nepietiekamība. Cik daudz Tu pazīsti cilvēkus, kas patiešām dzīvo šādi? Cik draudzes Tu zini, kurās šie norādījumi ir ikdienas dzīves noteikumi?
Kas ir noticis nepareizi?
Vai Dievs ir mainījies?
Vai arī mēs esam aizmirsuši, kas Viņš patiesībā ir?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2025. gada 16. februāris

Kā būtu, ja Mesija (Jēzus) netika augšāmcelts?

(1Kor 15:12-19) Bet, ja par Kristu sludina, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem, kādēļ tad daži starp jums runā, ka nav mirušo augšāmcelšanās. Ja jau nav mirušo augšāmcelšanās, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Bet, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad jau veltīga ir mūsu sludināšana un veltīga jūsu ticība. Tad jau mēs esam Dieva viltus liecinieki, jo esam liecinājuši pret Dievu, it kā viņš Kristu būtu augšāmcēlis, ko viņš nemaz nav augšāmcēlis, ja jau nav mirušo augšāmcelšanās. Jo, ja jau mirušie netiek augšāmcelti, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Bet, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu ticība un jūs vēl esat savos grēkos. Tad jau pazušanā gājuši ir arī Kristū aizmigušie. Ja mēs vienīgi šajā dzīvē ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki. 
Juris bija ilgojies spēlēt skolas futbola komandā. Viņš bija noskatījies katru spēli, kopš sāka mācīties šajā skolā. Viņš bija apbrīnojis spēlētājus un domājis par dažādiem spēles stiliem, dažādām prasmēm, kas ir nepieciešamas, lai iekļautos komandā. Viņš bija iztēlojies to sajūsmu kādu piedzīvos, kad pats izskries laukumā, lai izdarītu visu iespējamo skolas komandas labā.
Juris cītīgi strādāja, lai uzlabotu savas spēles prasmes, rūpējās, lai būtu labā formā. Tad kādu dienu pie viņa pienāca draugs.
“Tev ir izdevies!” viņš teica. “Tu esi komandā! Es to redzēju uz ziņojumu dēļa! Apsveicu!”
Juris tobrīd bija ceļā uz mācību stundu, tāpēc nevarēja pats pārbaudīt, kas īsti bija lasāms uz ziņojumu dēļa, bet tomēr pavadīja nākamo stundu sajūsmas pārņemts. Tas bija noticis! Viņa sapnis bija piepildījies. No šī brīža dzīve būs citādāka.
Pēc stundas beigām, kad Juris iznāca no klases, viņš pačukstēja kādam savam draugam: “Es esmu komandā! Andrejs redzēja paziņojumu uz ziņojumu dēļa!”
Draugs izskatījās pārsteigts un neizpratnē. “Bet viņi nekad neizliek komandas sarakstu tik agri,” viņš teica. “Andrejs droši vien ir kļūdījies. Viņi to nedarītu. Tā tas nenotiek!”
Jura sajūtas tajā brīdī bija tieši tādas, kādām vajadzētu būt kristiešiem, ja kāds saka: “Augšāmcelšanās? Tas vienkārši tā nenotiek!” 

Cilvēkiem ļoti bieži par kristietību ir kāds savs viedoklis/priekšstats. Daži ir iedomājušies, ka teikt “Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem” ir vienkārši pirmā gadsimtā izdomāts izteiciens, kā pateikt “Dieva lieta turpinās!” vai “Es joprojām uzskatu Jēzu par savu vadoni un skolotāju”. Tas varētu būt tā, ja kristietība būtu tikai ētisku pavēļu kopums vai, ja Jēzus būtu tikai viens no daudzajiem skolotājiem/guru, kas māca ceļu uz apgaismību (un kura idejas cilvēki varētu ievērot vai neievērot pēc savas izvēles).
Mūsdienās ir daudzi, kas vēlas, lai kristietība būtu tieši tāda. Un dažkārt vēlme, lai kristietība būtu šāda, ir pat kļuvusi par iemeslu, lai noliegtu to, ka Jēzus ir reāli augšāmcēlies no mirušajiem.
“Mēs nevaram teikt, ka augšāmcelšanās ir notikusi,” reiz kāds man teica, “jo tas kristietību atšķirtu no visām pārējām ticībām.”
(Cik daudzi šodien ir PRET kaut ko atšķirīgu!)
Runāt par reālu augšāmcelšanos no mirušiem nozīmē, ka kristietība atšķiras no visām citām ticībām.

Bet evaņģēlijs, ko apustulis Pāvils un citi sludināja, skaidri paziņoja, ka Jēzus bija/ir Mesija un līdz ar to pasaules patiesais Kungs. Un Pāvila skatījumā pierādījums tam, ka Jēzus ir patiesais Ķēniņš, ir tas, ka Dievs Viņu ir uzmodinājis no miroņiem (skat. Rom 1:3-4). Tieši to viņš raksta 12. pantā – runa nav tikai par to, ka (a) Jēzus ir Mesija un (b) ka Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem, bet gan par to, ka mēs zinām – Jēzus ir Mesija (un mēs Viņu par tādu pasludinām), jo Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem. Tikai augšāmcelšanās padara Jēzus krustā sišanu par kaut ko citu, nevis par briesmīgu galu vēl vienam neveiksmīgam dumpiniekam. Apustuļa Pāvila rūpīgā argumentācija šajā nodaļā ir paredzēta, lai skarbi parādītu korintiešiem, kas ir/būs tad, ja jūs pasludinātu, ka tādas augšāmcelšanās nav.
Tā kā praktiski visi senie pagāni nepieļāva/neticēja augšāmcelšanās iespējai, tad acīmredzot daži Korintas draudzē sāka noliegt augšāmcelšanos, jo tai nebija jēgas viņu līdzcilvēku pasaules uzskatā. Kultūrā, kurā viņi bija uzauguši, tam nebija vietas. Taču apustulis Pāvils vēlas, lai visi saprastu, ka kristīgais pasaules uzskats ir atšķirīgs un ka tam ir spēks personīgajā līmenī un stingrība intelektuālajā līmenī, lai cīnītos pret vecajiem pagānu pasaules uzskatiem un tos uzvarētu. Augšāmcelšanās ir kristīgā pasaules uzskata pamats. (Un tūlītējs rezultāti šādam skatījumam: ja Jēzus ir Kungs, tātad ķeizars nav.)

Tas mūs aizved uz dziļāku garīgās realitātes pasauli un līdz ar to arī uz pašu kosmosa/universa būtību. Apustuļa Pāvila spēcīgākais arguments šajā fragmentā ir norādīt uz saikni starp grēku un nāvi (17. pants). Ja Jēzus ir augšāmcēlies, tad nāves vara ir salauzta un galīgā uzvara pār to ir nodrošināta. Nāve ir grēka rezultāts, jo cilvēki novēršas no dzīvību dodošā Dieva un veltīgi mēģina atrast dzīvību citur (skat. Rom 5:1-4). Tātad, ja nāve ir uzvarēta, tad tas nozīmē, ka arī grēks ir uzvarēts.

Mēs lielos diskusijas argumentus varētu formulēt šādi: 
  1. Ja Jēzus ir augšāmcēlies, tas pierāda, ka Viņš patiešām bija/ir Mesija, jo Dievs ir nepārprotami mainījis šīs-zemes tiesas spriedumu, kas atzina Viņu par vainīgu (izlikties par pretendentu uz Mesijas lomu/titulu) un rakstīja to kā apsūdzību virs Viņa galvas. Bet, ja Viņš patiešām bija Mesija un tagad ir augšāmcēlies no mirušajiem, tad izrādās, ka Viņa nāve nav bijis tikai traģisks un šausmīgs gals, bet gan Dieva dīvains līdzeklis, kā tikt galā ar pasaules grēku. 
  2. Tomēr, ja Viņš nav augšāmcēlies no mirušajiem, tad Viņš nebija un nav Mesija, un Viņa krustam nebija šāda efekta. Ar grēku nav tikts galā; pasaule joprojām ir tāda, kāda tā bija. 
Apustulis Pāvils ne mirkli nepieļauj otro iespēju. Viņš uzstāj, ka līdz ar Jēzus augšāmcelšanos ir atvērusies jauna pasaule, kurā grēka un nāves visaptverošā vara vairs nav spēkā. Pasaule, kuru mēs pazīstam - pasaule, kuras skaistumu, varenību, smaržu un dzīvības kūsāšanu izsmej nāve, sabrukums, bojāeja un pilnīga entropija - ir dzirdējusi vēsti, ka tomēr ir ceļš uz priekšu, ceļš uz dzīvi, kas ir vēl lielāka, skaistāka un varenāka par šo.

Atņemiet Jēzus augšāmcelšanos, un tas viss tiek apšaubīts.
Līdz ar to mēs zaudējam jebkādu iespēju, ka Jēzus sekotājs patiešām dzīvo jaunā realitātē, kurā grēka vara ir uzvarēta. Ja Mesija nav augšāmcēlies, Tava ticība ir bezvērtīga, un Tu joprojām esi savos grēkos. Vēl vairāk (18. pants) – kristieši, kas tagad mirst, ir bezcerīgi miruši un pazuduši.
Kad daži Korintas draudzē noliedza augšāmcelšanos, viņi faktiski paziņoja, ka senais pagānu uzskats par dzīvi pēc nāves (ēnaina puseksistence Hades pasaulē) ir labākais, uz ko viņi varēja cerēt.

Un, kā saka apustulis Pāvils, bez augšāmcelšanās cerības, kāda jēga vispār ir būt vienam no Mesijas ļaudīm? Nīstams, nicināts, vajāts – ja tas ir viss, kas ir, tad, protams, labāk ir atteikties no kristietības un atzīt, ka daudzas citas filozofijas piedāvā vieglāku dzīvi. Tad ir jāpārstāj tērēt laiku ar šīm Jēzus muļķībām!
(Apustulis Pāvils šo ideju attīstīs vēlāk šajā vēstulē, bet jau tagad tas izskan skaļi un skaidri.)

Tātad tie, kas noliedz augšāmcelšanos, ne tikai maina vienu no kristīgās ticības elementiem.
(Pirms neilga laika es lasīju, ka kādā Kristiešu Baznīcā notika aptauja starp bīskapiem; lielākā daļa no viņiem teica, ka viņi tic Jēzus augšāmcelšanās notikumam, bet daži izteicās, ka tam, vai tas bija reāls/fizisks notikums, nav nozīmes – var ticēt vai neticēt, kā grib…) 
Tas ir pilnīgs pārpratums. Tā ir pretruna ar to, par ko runā apustulis Pāvils. Patiesībā šāda nostāja pat apsūdz apustuļus, ka tie “nepatiesi liecina” par pašu Dievu (15. pants). Bet pats svarīgākais ir tas, ka šaubīgie kristieši šādā veidā paziņo, ka vēl nav noticis neviens liels notikums, kura dēļ pasaule būtu mainījusies. Viņi reducē kristietību līdz garīguma formai, jaunai “reliģijai”, kas varētu ieņemt kādu vietu līdzās ticībām plurālisma tirgū.
Šīs briesmas (noliegt Kristu) ir tikpat aktuālas šodien, kā tās bija pirmajā gadsimtā.
Kam tici Tu?  

* Aizgūts no Tomasa Raita