Ko darīt ar seksu, varu, naudu un ciešanām, jeb aicinājums kristiešu praktiskajai ikdienas dzīvei

(Ebr 13:1-8) Lai arī turpmāk jūsu vidū ir brāļu mīlestība! Neaizmirstiet viesmīlību! Svešiniekus uzņemdami, daži, pašiem nezinot, ir uzņēmuši eņģeļus. Atcerieties tos, kas cietumā, it kā paši būtu tiem līdzi saistīti, atcerieties arī tos, kas pakļauti ciešanām, jo paši, būdami miesā, esat pakļauti ciešanām. Laulība lai ir pie visiem godā, un laulības gulta lai ir neaptraipīta. Netiklos un laulības apgānītājus Dievs tiesās. Lai jūsu domas ir brīvas no mantkārības, lai jums pietiek ar to, kas jums ir! Pats Dievs taču ir sacījis:
es tevi nekad neatstāšu un nekad nepametīšu, –
tā ka mēs varam droši teikt:
Kungs ir mans palīgs,
tādēļ es neizbīšos –
ko gan cilvēks man padarīs?
Pieminiet savus vadītājus, kas jums ir Dieva vārdu sludinājuši, un, rūpīgi vērodami viņu dzīves iznākumu, esiet tādā pašā ticībā! Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžos! 

Sekss. Vara. Nauda. Ciešanas. Tas viss atkal būs rīt no rīta avīzēs/televīzijā (vai, ja vairs avīzes nelasi un TV neskaties, tad Ziņu portālos atradīsi tieši to pašu). Tās ir lietas, kas piesaista uzmanību un palīdz pārdod ziņas (un dažiem šķiet – tas liek pasaulei griezties). Bet, kamēr mēs šķirstām avīzi no pirmās līdz pēdējai lapaspusei, vai pārskatam visu lielo ziņu aģentūru interneta portālus, visticamāk, Jēzus vārdu tur neatradīsim. Varbūt kāds mājiens, kāds savdabīgs salīdzinājums ar slavenību (piemēram, kāds kaut ko ir pateicis par Viņu), bet noteikti ne centrālais sižets.

Un tomēr, vēstules ebrejiem pēdējā nodaļā – vienā no agrīnās kristietības nozīmīgākajiem dokumentiem – mēs atrodam visas šīs pašas tēmas: seksu, varu, naudu, ciešanas… bet arī – Jēzu. Tomēr atšķirībā no mūsdienu informācijas pārpilnības, kas šīs tēmas īpaši izceļ, šeit tieši Jēzus ir tas, kurš piešķir jēgu visam pārējam. Viņš ir tas pats – vakar, šodien un mūžīgi. Vēstules autors vēlas, lai mēs saprotam – ja mūsu ticība ir sakņota Viņā, tad spēki, kas tik daudziem liek klupt un pakrist, mūs nenogāzīs.

Ko tas nozīmē – Jēzus ir “tas pats vakar, šodien un mūžīgi”? Un kā šī ticība var mums palīdzēt ikdienā?

Visa vēstule ir kā stāsts par to, kā Dievs vadīja savu tautu no Vecās Derības dienām līdz visa piepildījumam Kristū, un tagad vada savu tautu (Baznīcu!) – arī mūs – uz jauno pasauli, kas vēl nāks.

Jēzus vakar. Vēstules autors raksta, ka Mozus “cieta negodu Kristus dēļ” (Ebr. 11:26). Jēzus bija jau toreiz – mūžīgais Dieva Dēls, caur kuru pasaule tapa (skatīt Ebr. 1:2-3,10-12). Viņš nebija kāds “jauns Dievs”, kurš parādījās Jaunajā Derībā – Viņš bija un ir tas pats Dievs, tikai tagad atklāts pilnībā. Tāpat kā cilvēks, ko Tu līdz šim pazini tikai no vēstulēm un telefona zvaniem, tagad pēkšņi stāv tavā priekšā.

Jēzus šodien. Vēstules Ebrejiem 3. un 4. nodaļā autors uzsver – “kad jūs dzirdat viņa balsi šodien, neapcietiniet savas sirdis”. Evaņģēlijs nav tikai par rītdienu. Nevar to atlikt līdz brīdim, kad dzīve būs mazliet mierīgāka, kad kontā būs vairāk naudas vai problēmas būs atrisinātas. Jēzus izaicinājums ir šodienai. Šim mirklim. Šim lēmumam.

Jēzus mūžīgi. Viņš ir Jaunās Derības vidutājs (skatīt Ebr. 12:24), Viņa klātbūtne būs centrā Dieva Valstībā Jaunajā Jeruzalemē. Viņu mēs tagad pazīstam ticībā, bet nākotnē Viņu redzēsim aci pret aci – kad pašreizējā pasaule tiks nomainīta ar jauno (skatīt Ebr. 12:26–28). Šī visa vēstule runā par Viņu. Un 13.nodaļas 8. pants to apkopo spēcīgā, īsā atziņā, ko ir vērts iemācīties no galvas vai uzrakstīt un pielikt pie sienas: “Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi.”

Kad mūsu skatījums uz Jēzu ir skaidrs, arī pārējās dzīves sarežģītās jomas sāk ieņemt pareizo vietu. Kristīgajai kopienai jāizceļas ar dāsnumu un mīlestību – ne tikai vārdos, bet praktiskā rīcībā. Māsām un brāļiem ir jāparāda rūpes citam par citu. Mīlestība ir būtiska. Finansiāls atbalsts trūcīgajiem – svarīgs. (Vārds, ko autors lieto, ietver abus.) Un viesmīlība – tik raksturīga agrīnajai draudzei – arī šodien ir kanāls, pa kuru evaņģēlija vēsts var uzrunāt cilvēkus ap mums.

Bet ir arī otra monētas puse – grūtības. Ieslodzījums bija daļa no kristīgās dzīves ikdienas tās pašos sākumos. Tie, kas šobrīd bauda brīvību, ir aicināti lūgt un rūpēties par tiem, kas cieš – īpaši tiem, kas ir cietumā ticības dēļ. Tas joprojām ir svarīgi mūsdienās – palīdzēt vajātajiem kristiešiem. Bet mēs nedrīkstam aizmirst arī par tiem, kas ir ieslodzīti mūsdienu sabiedrībā, kur sodīšana bieži aizstāj žēlastību.

Un tad vēstules autors runā par divām klasiskām krīzes zonām – seksu un naudu. Laulība ir jāgodā. Neviens nedrīkst lauzt laulības derību. Pirmais gadsimts bija tikpat seksuāli vaļīgs kā mūsdienu Rietumu pasaule, un arī šodien kristieši ir aicināti izcelties ar uzticību, atturību un cieņu. Sekss nav rotaļlieta – tas ir dziļš, bagātīgs, piepildīts saiknes veids, ko Dievs ir devis laulātiem. Un Dievs spriedīs tiesu par tiem, kas Viņa doto dāvanu sagroza un sabojā. Un šī tiesa ne vienmēr būs tikai nākotnē – daudzi jau šodien cieš no emocionālām rētām, vainas apziņas un nožēlas.

Arī nauda var būt bīstama. Tā vispirms apbur, tad paverdzina, un beigās… izrādās tukša. Nabadzība pati par sevi nav nekāds īpaši svētums (nav jāromantizē grūtības). Bet naudas mīlestība kā problēma ir tas, kas jāuztver nopietni. Jo to, ko tu mīli, tam tu ziedojies. Ja pamani, ka upurē savu ģimeni, draudzību vai ticību, lai tikai vairāk nopelnītu – tas ir brīdinājuma signāls.

Noslēgumā, kāds tad ir aicinājums kristiešu praktiskajai ikdienas dzīvei:
– Uzticība Dievam, kurš ir ar mums mūžīgi (Ebr. 13:5-6);
– Pārliecība, ka Viņš palīdzēs visos apstākļos (Ebr. 13:6);
– Piemērs no tiem, kas ir dzīvojuši ticībā (Ebr. 13:7).

Tie, kas paļaujas uz Dievu, ir mazāk pakļauti kārdinājumiem – gan seksuālajiem, gan materiālajiem – jo viņu drošība nav atkarīga no apstākļiem. Ticība, kas ļauj drosmīgi sacīt: “Tas Kungs ir mans palīgs, es nebīšos!” (Ebr 13:6), ir tā pati ticība, ko paaudžu garumā ir apliecinājuši Dieva ļaudis. Un tagad – tā ir aicinājums arī mums.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Meklēt Dievu, jeb ko nozīmē patiesa Garīgā Prakse?

(Jes 58:1-14) ... Dienu no dienas tie meklē mani, manas gaitas tie kāro zināt – itin kā tauta, kas taisnību darījusi, kas sava Dieva tiesas nav pametusi, tie jautā man tiesas spriedumus, Dieva tuvuma tie kāro.
Kādēļ mēs gavējām un tu neredzēji, vārdzinājām sevi un tu nezināji! – pat gavēņa laikā jūs meklējat sev tīkamo un visus savus klaušiniekus apspiežat!
Redzi, jūs gavējat, lai kašķētos un kautos, un neganti triecat ar dūri – ne tāda nu jūsu gavēšana, ka augšienē dzirdētu jūsu balsis!
Vai šāds ir gavēnis, ko es pieņemtu, diena, kad cilvēkam vārdzināt sevi, kad galvu liec kā niedri, tērpj maisu un pīšļiem kaisās? –
Vai to jūs saucat par gavēni, Kungam tīkamu dienu!
Vai ne šāds ir gavēnis, ko es pieņemtu, – kad tiek atraisītas apspiestības važas, kad noņem spaidu jūgu, kad apspiesto atlaiž brīvībā un sarauj visas saites!
Un tāds, kad ar izsalkušo tu dali savu maizi, kad nabagu un bezpajumtnieku tu ieved namā, kad ieraugi kailo un apģērb viņu, kad nenovērsies no otra, kas tāds kā tu pats, – tad tava gaisma izlauzīsies ausmā, tava dziedināšana steigs plaukt, taisnība ies tev pa priekšu, un Kunga godība būs tavs aizsegs.
Tu sauksi, Kungs atbildēs, tu brēksi, viņš teiks: es šeit! – 
ja nebūsi apspiedējs, ja rokas nepalaidīsi un neganti neizrunāsies! 
Ja visu līdz pēdējam atdosi izsalkušam, kad apspiestai dvēselei dosi sātu, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā un tavs mijkrēslis – spožs kā dienasvidus!
Tad tevi vienmēr vadīs Kungs, viņš tevi pabaros pat kaltušā zemē, stiprinās tavus kaulus, tad tu būsi kā atvildzis dārzs, kā ūdens avots, kur neizsīkst valgme. 
No jauna tu uzcelsi vecās drupas, mūžsenos pamatus tu uzsliesi, tevi dēvēs par plaisu aizdarītāju, par ielu atjaunotāju, kas gādā, kur dzīvot!
Ja tu sabatā nespersi ne soli, ja manā svētajā dienā nedarīsi, kas pašam tīk, ja sabats tev liksies kā prieks, kā svētums Kungam godājams – ja godāsi to, nesteigdams savās gaitās, sev tīkamo nemeklēdams un tukšu nepļāpādams,
tad Kungs būs tavs prieks!
Es vedīšu tevi pa zemes virsotnēm, es ēdināšu tevi ar tava tēva Jēkaba mantojumu – jo Kunga mute tā runājusi! 

Nesen sarunājos ar kādu draugu par to, kā kristieši mūsu sabiedrībā arvien vairāk pievēršas tā saucamajām “garīgajām praksēm” – meditācijai, klusumam, gavēnim. Tas viss notiek laikā, kad daudziem šķiet, ka viņi vairs nejūt Dievu tik skaidri kā agrāk, un viņi cenšas cits citu stiprināt garīgajā izaugsmē. Starp citu, kā atceras iepriekšējā paaudze, kādreiz draudzēs notika kas līdzīgs tam, ko lasām Bībelē – cilvēki runāja mēlēs, pravietoja, tika dziedināti un pat ļaunie gari tika izdzīti. Šodien tādu pieredžu kļūst mazāk. Tāpēc garīgās prakses bieži vien kalpo kā mēģinājums aizpildīt šo tukšumu. Tā ir vēlme tuvoties Dievam brīžos, kad šķiet, ka Viņš nav tik tuvu kā agrāk.

Mani gan satrauc tas, ka dažkārt šie centieni izskatās pēc vēlmes “pierunāt” Dievu vai vienkārši vēlme pēc pašapliecināšanās. Savukārt mans draugs domā, ka Dievam patiesībā vairāk rūp tāda veida garīgā prakse, kādu dzīvē parādīja Mārtiņš Luters Kings juniors – stāties pret netaisnību un cīnīties par taisnīgāku pasauli.

Pirms 2700 gadiem Jeruzalemē cilvēki ļoti vēlējās gavēt, bet brīnījās, kāpēc tas nestrādā. Pravietim tas bija skaidrs – cilvēku ārējā dievbijība nesaskanēja ar viņu ikdienas dzīvi. Patiesībā Bībelē neviens gavēni nesauc par “garīgo praksi”. Tur garīgums nozīmē rīkoties – darīt to, par ko pravietis runā. 

Vārds “darash” (senebr. – meklēt, jautāt, izzināt) šajā pravietojumā atkārtojas atkal un atkal. Cilvēki grib/meklē tuvoties Dievam, viņi grib izzināt/sekot Viņa ceļiem, bet, kad pienāk gavēņa diena vai sabats, viņi dara to, ko paši grib. Viņi turpina slikti izturēties pret saviem līdzcilvēkiem – tieši tāpat kā citās dienās... 

Garīgās prakses mums liek uzdot neērtus jautājumus: ko es patiesībā gribu/meklēju/jautāju? Vai visas manas vēlmes savā starpā saskan? Un vai es spēju darīt kaut ko regulāri, pat ja tobrīd to negribu? 
Kāds reiz teica – Tu nevari būt nejauks pret cilvēkiem tikai tāpēc, ka Tu “jūties izsists no sliedēm”. Bet mēs tik bieži attaisnojam savu uzvedību ar to, kā jūtamies.

Šis Bībeles fragments piedāvā citu skatījumu uz to, kāpēc Dievs neiejaucas un neatrisina to vai citu problēmu tā, kā cilvēki cer. Pravietis visā savā vēstījumā atkal un atkal uzsver, ka cilvēki gan pielūdz Dievu, bet dara to tādā veidā un ar tādu attieksmi, kas neatbilst tam, kāds Viņš patiesībā ir. Šajā fragmentā viņš saka to pašu, tikai ar citiem vārdiem: ja Tu meklē Dievu ar kādu īpašu paņēmienu vai pašdisciplīnas veidu, bet vienlaikus izturies slikti (kā aprakstīts šajā fragmentā) – tad Tu īsti nemaz neesi sapratis, kas Dievs ir. Tā vien šķiet, ka Tu gavē kāda cita dieva priekšā, jo Īstajam Dievam svarīga ir taisnība, žēlastība un mīlestība. 

Lasīju, ka ASV dzīvo tikai 5% pasaules iedzīvotāju, bet tur atrodas veseli 25% no visiem pasaules ieslodzītajiem. Ir mīts, ka afroamerikāņu vīriešu vairāk atrodas cietumā nekā augstskolās – bet šis mīts nav tālu no patiesības. Iespējams, patiesi garīga prakse būtu palīdzēt nojaukt šīs neredzamās ķēdes, kas tur cilvēkus gūstā. Vai arī – garīga prakse varētu būt dalīties ar pārtiku, nevis to izmest; pieņemt mājās cilvēku, kurš ir nonācis dzīves bedrē, nevis tikai iedot dažus centus un tad pagriezt muguru.

Tad vēl – cilvēku negribēšana svinēt sabatu (svēto dienu) ir līdzīga vēlmei izspiest no darbiniekiem visu iespējamo. Svarīgākais ir pelnīt naudu. Kāda jēga strādāt tikai sešas dienas? Kurš atļausies dot darbiniekiem brīvu dienu? Bet Dievam sabats (svētā diena) ir svarīgs. Tā ir zīme, ka mēs uztveram nopietni Viņa īpašumtiesības uz mūsu laiku. Tas var izskatīties pēc ekonomiska zaudējuma, bet pravietis izaicina cilvēkus ticēt – Dievs par to gādās (tas pat var nest svētību tīri materiālā veidā).

Tāpēc padomā ļoti godīgi – vai Tu patiesi meklē Dievu? Vai Tava dzīve ir saskaņā ar to, ko Viņš patiesībā vēlas – žēlsirdība, taisnība, rūpes par apspiestajiem?   

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Dieva vārds kā uguns un āmurs

(Jer 23:23-29) Vai es neesmu tuvs Dievs? saka Kungs, taču ne tāls Dievs!
Vai vīrs paslēpsies slēptuvē, ka es neredzēšu? – saka Kungs,
vai ne es piepildu debesis un zemi? – saka Kungs.
[...]
Vai mans vārds nav kā uguns, saka Kungs,
un kā āmurs, kas sadragā klinti? 

Vai esi kādreiz aizdomājies par Dieva vārdu kā neatvairāmu āmuru? Mēs bieži domājam par Bībeles tekstu kā par mierinošu un iedvesmojošu, bet Dievs pats to salīdzina ar āmuru – spēcīgu un nesalaužamu, kas spēj sašķelt pat vissmagākos akmeņus.

Vecajā Derībā vairākkārt aprakstīta situācija, kad Israēla tauta kļuva garīgi nocietināta. Pravietis Caharija raksta, ka "viņi nocietināja savas sirdis kā krams un negribēja klausīt likumu un vārdus, ko Kungs Cebaots bija sūtījis ar savu Garu caur agrīnajiem praviešiem” (Caharijas 7:12). Šie cilvēki bija kļuvuši tik stūrgalvīgi, ka vairs nespēja uztvert Dieva balsi. Viņu sirdis bija kā krams – viens no cietākajiem akmeņiem, kuru izmanto, lai cirstu citus.

Bībeles izteiksmē cieta sirds nozīmē cilvēka stāvokli, kurā viņš apzināti pretojas Dieva patiesībai. Tāds cilvēks nav gatavs mainīties, viņš ir neieņemams – līdzīgi kā klints. Bet Dieva vārds, kā norāda Jeremijas grāmata, nav tikai mierinoša čukstoņa. Tas ir āmurs. Dievišķais āmurs, kas var sašķelt pat visspītīgāko sirdi, atklāt patiesās domas un motivāciju, kas apslēpta cilvēka dvēseles dziļumos.

Teologs R.C. Sprouls reiz rakstīja:
“Dieva āmurs nesadragā tikai pasaules elkus – tas satriec arī manus sirds elkus. Tas ir smags, ass un bieži sāpīgs – tieši tāpēc, ka Tas, kas to tur rokā, mīl. Viņš ir apsolījis piedot manas cietās sirds dēļ, bet arī – to pārveidot.” (R.C. Sproul, “The Holiness of God”)

Dieva mīlestība nav tikai maigums – tā ir arī patiesība, kas pārveido. Ja mūsu sirdis kļūst kā akmens, Viņa vārds nav bezspēcīgs. Tas ir āmurs, kas lauž mūsu cietību, nevis lai mūs iznīcinātu, bet lai mūs dziedinātu, šķīstītu un darītu spējīgus mīlēt.

Lasīt tālāk

Kad Dievs runā – vai Tu esi gatavs sekot?

(Ebr 11:1-3) Ticība ir cerības pamatā, tā pārliecina par neredzamām lietām. Ticībā mūsu priekšgājēji ir saņēmuši Dieva atzinību. Ticībā mēs saprotam, ka visa pasaule ir veidota ar Dieva vārdu, tā ka no neredzamā ir cēlies redzamais. 

Ja mēs no debesīm dzirdētu Dieva balsi vai kāds atnāktu pie mums un teiktu: "Šis ir pravietojums no Dieva...!", mēs saņemtu diezgan skaidru priekšstatu par to, ko Dievs iecerējis mūsu dzīvē. Tas varētu izpausties kā vārdi: “Tu kādu dienu būsi vadītājs” vai “Tavi vārdi ietekmēs tūkstošiem cilvēku.” Pat ja uzreiz nesaprastu, kā tas piepildīsies, mēs justu virzienu, kurā Dievs mūs aicina doties.
Tomēr parasti Dievs mums dod tikai kādu sajūtu par vienkāršu uzdevumu — kādu darbību vai rīcību, kuras nozīmi un vietu Viņa lielajā plānā mēs tajā brīdī vēl nesaprotam. Taču, ja esam pārliecināti, ka šī norāde nāk no Dieva (ir ļoti vērtīgi to pārrunāt ar uzticamu un pieredzējušu kristieti, piemēram, savu mācītāju), mums jābūt gataviem paklausīt.

Šādā brīdī mums nepieciešama ticība, līdzīga Ābrahāma ticībai. 1. Mozus grāmatā 12:1 Dievs viņam sacīja: “Atstāj savu dzimto zemi… un ej uz zemi, ko Es tev rādīšu.” Un kā lasām Ebrejiem 11:8: “Ar ticību Ābrahāms paklausīja un devās ceļā, pat nezinādams, kurp dodas.” Viņš nesaprata, kāpēc Dievs viņam to lūdz, bet viņš uzticējās un gāja.
Vēlāk Dievs apsolīja, ka Ābrahāma pēcnācēju būs tik daudz kā zvaigžņu debesīs (1. Mozus 15:5). Tajā brīdī Ābrahāms un viņa sieva Sāra jau bija pārāk veci, lai dabiski sagaidītu bērnu, un viss šķita neiespējami. Tomēr Ābrahāms izvēlējās uzticēties Dieva solījumam — un šī ticība tika atalgota, kad piedzima Īzāks (1. Mozus 21:2).

Mēs ne vienmēr sapratīsim visu, ko Dievs no mums prasa. Bet tas nedrīkst kļūt par iemeslu nepaklausībai. Ticība nozīmē arī iešana tumsā, paļaujoties, ka Dievs redz ceļu, pat ja mēs to vēl neredzam.

Lasīt tālāk

Gudrības vārdi un žēlastības balss

(Ps 49:2-4) Klausieties šo, visas tautas, sadzirdiet, kas pasaulē mītat, –
jūs cilvēkbērni, jūs vīru dēli, kā bagātie, tā arī nabagie!
Mana mute runās gudri, izprotot čukstēs mana sirds!

Bībele mūs aicina runāt ar iejūtību. Tas nozīmē — mūsu sarunās galvenais mērķis nav pārtraukt otru vai norādīt uz trūkumiem, bet gan celt, stiprināt un iedvesmot. Laba saziņa veido uzticēšanos un attiecības, kas balstītas uz cieņu.

Tomēr, lai to panāktu, ir svarīgi izteikt savas domas skaidri — runāt par savām vērtībām, robežām un pārliecībām. Dažas problēmas ar laiku vienkārši izgaismojas, bet ir situācijas, kur nepieciešama atklāta, bet veselīga saruna. Un svarīgi ir ne vien ko mēs sakām, bet arī kā un kad to sakām.

Kad jāsaskaras ar sarežģītu situāciju, lūdz Dievam palīdzību un atceries psalma vārdus: „Mana mute runās gudri, izprotot čukstēs mana sirds!” Mūsu vārdi nes mūsu domas tālāk, un mēle ir kā vadītājs, kas nosaka virzienu. Ja gribi izvairīties no konflikta vai pārpratuma, lūdz lai Kungs, dod gudrību. Lai Viņš palīdz pateikt īstos vārdus, īstajā brīdī, ... un ar žēlastību.

Svētais Gars ir kā labākais ceļa pavadonis — Viņš māca, vada un pacietīgi turpina darbu mūsos. Viņš palīdz mums augt žēlastībā un kļūt viedākiem, lai mūsu vārdi vienmēr iedvesmo dzīvot ar mīlestību un patiesību.

Lasīt tālāk

Visas apsūdzības atceltas – Tu vari sākt no jauna!

(Kol 2:6-15) Tā kā jūs esat pieņēmuši Kristu Jēzu par Kungu, tad viņā arī dzīvojiet, iesakņojieties, topiet kā nams, kas uz viņa būvēts, esiet ticībā stipri, kā esat mācīti, pāri plūzdami pateicībā. Raugieties, ka neviens jūs nepieviļ ar cilvēciskās gudrības tukšo maldināšanu, kas pamatojas cilvēku iedibinātās tradīcijās un pasaules pirmspēkos, bet ne Kristū. Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā, un jums ir dota pilnība viņā, kas ir galva ikvienai valdīšanai un varai. Viņā jūs esat saņēmuši arī apgraizīšanu – ne to, kas rokām veikta, bet, atbrīvoti no miesas dabas, jūs esat saņēmuši apgraizīšanu Kristū: jūs esat līdz ar viņu apbedīti kristībā, kurā arī jūs caur ticību esat augšāmcelti Dieva spēkā, tā spēkā, kas viņu atmodināja no mirušajiem. Jūs, kas bijāt miruši savos grēkos un miesā neapgraizīti, Dievs darīja dzīvus līdz ar Kristu, dāvādams mums visu grēku piedošanu. Dievs izdzēsa parādrakstu ar tiem noteikumiem, kas bija vērsti pret mums, un to iznīcināja, pienaglodams pie krusta, – viņš atbruņoja visas valdīšanas un varas un, tās atklāti kaunā likdams, svinēja pār tām uzvaru Kristū. 

Iedomājies šo ainu: kāds tiek arestēts un aizvests uz tiesu. Prokurors pieceļas un saka: “Apsūdzības pret jums ir…” Šajā brīdī apsūdzētais cer, ka viņa advokāts spēs šīs apsūdzības noraidīt un viņš tiks brīvs.
Līdzīgi arī Dievam ir “dokumentācija” par katru mūsu pārkāpumu kopš pirmās dzīves dienas. Tur ir pierakstītas visas mūsu sliktās izvēles, atriebības pilni darbi, nepiedošanas sirds, aizspriedumi, alkatība, iekāre, meli… viss. Dievs redzējis to visu, un viss ir ierakstīts.

Bet zini ko? Tu šo sarakstu nekad neredzēsi. Un neviens cits arī ne. Kāpēc? Tāpēc, ka Viņš piedeva visus mūsu grēkus. Viņš izdzēsa visu, kas bija vērsts pret mums, un piesita to krustā. (skat. Kol 2:13–14)
Tas nozīmē, ka Jēzus saprata – vienīgā cena, kas var pilnībā izdzēst mūsu grēkus, ir nāve. Krusts ir kā vieta, kur notiek liels maiņas darījums: Dievs ņem visus Tavus grēkus un pieraksta tos Jēzum, bet visu Jēzus taisnību Viņš piešķir Tev.

Vai Dieva mīlestībai ir robežas? Ja tādas būtu, tad Dāvids – laulības pārkāpējs –, tās būtu atradis. Pāvils – kristiešu vajātājs –, būtu līdz tām aizgājis. Pēteris – kas noliedza Jēzu –, tās būtu saskatījis. Pat laupītājs pie krusta, kas mira līdzās Jēzum, to neatrada. Un arī Tu to nekad neatradīsi. Jo tās robežas neeksistē.

Kad Jēzus sauca no krusta: “Viss piepildīts!”, Dievs uz katra tava grēka uzrakstīja: “Samaksāts pilnībā.” Tu esi brīvs. Tu esi šķīsts. Tu esi attaisnots. Un zini, ko nozīmē vārds “attaisnots”? Tas nozīmē – it kā Tu nekad nebūtu grēkojis.
Cik neticami labi tas skan, vai ne? Tad tev tikai atliek to pieņemt...

Lasīt tālāk

Eņģeļi starp mums: kad Dievs pārsteidz

(1Moz 18:1-15) Un Kungs viņam parādījās pie Mamres ozoliem – viņš sēdēja telts ejā kā jau dienas karstumā. Viņš pacēla savas acis, paskatījās, un, redzi, tur priekšā stāvēja trīs vīri, un viņš tos ieraudzīja, skrēja tiem pretī no telts ejas un klanījās līdz zemei. Viņš sacīja: “Mans Kungs, kaut jel es gūtu tavu vēlību! Nepaej garām savam kalpam! Ņemiet jel mazliet ūdens, mazgājiet savas kājas un atgulieties zem šī koka! Bet es ņemšu klaipu maizes – stiprinieties, un pēc tam varat doties tālāk – dariet, kā pie sava kalpa iegriezdamies!” Un viņi teica: “Dari, kā teici!” Un Ābrahāms steidzās teltī pie Sāras un teica: “Ātri ņem trīs mērus smalka maluma miltu, mīci un sacep plāceņus!” Un Ābrahāms skrēja pie ganāmpulka, paņēma teļu, mīkstu un labu, un deva to puisim, un tas steidza to gatavot. Un viņš ņēma krējumu un pienu, un teļu, kas sagatavots, un lika visu tiem priekšā – viņš stāvēja kopā ar tiem zem koka, un tie ēda. Un tie viņam teica: “Kur ir tava sieva Sāra?” Viņš teica: “Redzi, teltī!” Tad viens teica: “Es noteikti atkal nākšu pie tevis ap pavasara laiku, un, redzi, tavai sievai Sārai būs dēls!” Bet Sāra klausījās telts ejā, tā bija viņam aizmugurē. Ābrahāms un Sāra bija jau paveci gados, un Sārai vairs nenotika, kā sievām mēdz notikt. Un Sāra smējās pie sevis: “Kad esmu jau veca, man vēl būs tīksme? Un mans kungs arī ir vecs!” Un Kungs teica Ābrahāmam: “Kādēļ Sāra smējās, sacīdama: vai tad patiesi es dzemdēšu?! Es taču esmu par vecu! Vai Kungam ir kas neiespējams? Noliktajā laikā tev un Sārai ap pavasara laiku būs dēls!” Bet Sāra liedzās: “Es nesmējos!” – jo viņa izbijās, bet viņš teica: “Nē, tu taču smējies!” 

Viena mana paziņa šeit Amerikā domā, ka reiz varētu būt satikusi īstu eņģeli. Viņa brauca uz darbu pa ceļu, ko ieskāva plaši lauki turīgā Indianapoles rajonā. Tur viņa pamanīja kādu vīrieti, kurš izskatījās kā bezpajumtnieks. Šī vieta ne tuvu nebija tāda, kur regulāri redzētu bezpajumtniekus, un arī viņa izskats un uzvedība lika domāt – ko viņš vispār šeit dara? 

Kaut kāda iekšēja sajūta viņai lika apstāties ielas malā un – par spīti saviem principiem – uzrunāt bezpajumtnieku. Kad viņa atvēra automašīnas logu, lai to izdarītu, viņš paskatījās uz viņu ar acīm, kas, kā viņa teica, “mirdzēja – tās gandrīz spīdēja”. Paskatījies uz viņu, bezpajumtnieks teica: “Brauciet uzmanīgi, kundze!” Brīnoties par notikušo, sieviete nākošajā krustojumā gandrīz ietriecās automašīnā, kura pagriezās pa labi pie sarkanās gaismas. Turpinot ceļu, viņa domāja: “Tas droši vien bija eņģelis…” Un visu atlikušo dienu viņa jutās mazliet apjukusi.

Un kāpēc gan tas nebūtu iespējams? Šī doma pat savdabīgi sasaucas ar TV seriālu "Eņģeļa pieskāriens" (Touched by an Angel), kur eņģeļi izskatās kā parasti cilvēki – līdz brīdim, kad sāk mirdzēt, atklājot savu īsto būtību, jo viņi ir sūtīti palīdzēt cilvēkiem dzīves krīzēs. Tāpat arī režisora Vima Vendersa (Wim Wenders) filmā “Debesis pār Berlīni” (Wings of Desire) eņģeļi izskatās kā vidēja vecuma vīrieši lietusmēteļos, kas klusi seko cilvēkiem Berlīnē. Tikai vēlāk viens no viņiem iemirdzas (un filma pāriet krāsainā režīmā), kad viņš nolemj kļūt par cilvēku.

Bet arī Bībelē ir šādi stāsti. Pirmajā Mozus grāmatā (18. nodaļā) tiek teikts, ka Dievs parādījās Ābrahāmam. Taču sākumā tas izskatās pēc trīs parastu vīru ierašanās viņa nometnē. Ābrahāms izturas ārkārtīgi viesmīlīgi – viņš nepiedāvā iepriekšējās dienas picu, bet kauj teļu un pavēl Sārai steidzami cept maizi. Ja tie būtu vienkārši ceļotāji, viņi būtu pārsteigti par tādu greznību! Un nav grūti iedomāties, ko Sāra 90 gadu vecumā burkšķ, kad Ābrahāms metās iekšā teltī: “Man vajag svaigu maizes klaipu – tūlīt!”

Tad viens no ciemiņiem jautā: “Kur ir Sāra?” – tas norāda, ka vēstījums, kas sekos, attiecas arī uz viņu. Iespējams, tā bija pieņemts – sievietēm neiesaistīties tiešās sarunās ar svešiniekiem. Tomēr šoreiz svešinieks grib, lai Sāra dzird. Viņš runā ar Ābrahāmu, bet runā tikpat daudz arī ar Sāru.

Kad Sāra dzird, ko šis svešinieks saka – ka viņai būs bērns –, viņa sāk smieties. Ne aiz prieka, bet tāpēc, ka tas šķiet neiespējami. Viņa labi zina savu ķermeni un arī to, ka šis prieks viņai sen ir aiz muguras. Un te Dievs runā. Izrādās, šis ciemiņš ir pats Dievs vai Viņa pārstāvis. Bet viņš runā par Dievu trešajā personā – “Vai Dievam kas būtu neiespējams?” –, tāpēc arī Ābrahāms un Sāra vēl pilnībā nesaprot, ar ko patiesībā viņi runā.

Sāras skepsi var saprast. Viņai ir jāizkāpj no sava ierastā priekšstata par iespējamo. Viņa varētu piekrist, ka Dievam nekas nav neiespējams, taču brīnumi nenotiek katru dienu. Pieņemt, ka tie notiek ar citiem – tas vēl tā. Bet kad kāds saka, ka tev pašam būs jāpiedzīvo brīnums – nu tas jau ir pavisam kas cits.

Dievs tomēr nepadodas. Viņš nesaka: “Ja neticēsi – nenotiks.” Viņa nodoms ir svarīgāks par cilvēka ticību. Tas, ka Ābrahāmam jau ir dēls Ismaēls, neko nemaina. Arī tas, ka Sāra netic – tas Dievu neattur. Šis stāsts mums atgādina: viss nav atkarīgs tikai no mums. Tāda atziņa dod atvieglojumu.

Un tomēr, kaut kā Sāra saprot, ka šie ciemiņi nav parasti. Viņa jūtas nobijusies. Tu taču nebaidītos no trīs parastiem klaidoņiem. Viņas bailes liecina – viņa nojauš, ka te notiek kaut kas pārdabisks. Viņa mēģina izlocīties, attaisnoties, bet tas nepalīdz. Dievs tomēr turpina – Viņš ir nolēmis dot viņai bērnu. Un tas nav par viņu. Tas ir par Dieva Lielo Plānu.

Dievam ir Plāns arī Tavai dzīvei.
Vai esi gatavs ļauties, lai notiek Viņa prāts?   

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk