Beigu pazīmes
(Marka 13:1-13) Kad Jēzus izgāja no tempļa, viens no viņa mācekļiem sacīja: “Skolotāj, paskat, kādi akmeņi un kādas celtnes!”
Un Jēzus tam sacīja: “Vai redzi šīs milzīgās celtnes? Te akmens uz akmens nepaliks, kas netiktu nopostīts.”
Kad viņš sēdēja Olīvkalnā iepretī templim, Pēteris, Jēkabs, Jānis un Andrejs izjautāja viņu atsevišķi: “Saki mums, kad tas notiks un kāda būs zīme, kad tas viss piepildīsies?”
Un Jēzus sāka tiem stāstīt: “Pielūkojiet, ka jūs kāds nepieviļ. Daudzi nāks manā vārdā, sacīdami: es tas esmu, – un tie pievils daudzus. Bet ikreiz, kad jūs dzirdēsiet runājam par kariem un vēstis par kariem, neuztraucieties: jo tam tā jānotiek, bet tas vēl nav gals. Jo tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, dažviet būs zemestrīces un bads; tas viss būs dzemdību sāpju sākums. Bet uzmanieties, jo tie jūs nodos tiesās un šaustīs sinagogās, un jūs stāsieties valdnieku un ķēniņu priekšā, lai viņiem liecinātu par mani. Un evaņģēlijam vispirms ir jātiek pasludinātam visās tautās. Kad tie jūs aizvedīs, lai jūs nodotu, neesiet norūpējušies iepriekš par to, ko runāsiet, bet, kas jums tajā brīdī tiks dots, to runājiet, jo ne jūs esat tie, kas runā, bet Svētais Gars. Brālis brāli nodos nāvei un tēvs – bērnu, un bērni sacelsies pret vecākiem un tos nonāvēs. Visi jūs nicinās mana vārda dēļ, bet, kas pastāvēs līdz galam, tas tiks izglābts…”
Lai saprastu šo Bībeles fragmentu, ir jāsāk no vidus (8.pants): "…tas viss būs dzemdību sāpju sākums."
Jēzus mācekļiem par dzemdību sāpēm bija zināms daudz vairāk nekā lielākajai daļai mūsdienu vīriešiem. Es biju klāt abu manu bērnu dzemdībās (un varētu par to runāt vēl un vēl), tomēr tā ir galējā robeža manai pieredzei šādos jautājumos. Senatnē Tuvajos Austrumos (un daudzās pasaules vietās līdz pat šai dienai) liela daļa no intīmās ģimenes dzīves bija daudz atklātāka un pieejama plašākai sabiedrībai. Toreiz ikviens zināja, ar ko nodarbojas visi pārējie; bērni auga uzzinot par dzīvi no tiešiem novērojumiem (to, ko mūsdienu bērni apgūst skatoties televīzijas pārraides). Viss par to, kā dzimst bērni – par ciešanām, kas ir jāpiedzīvo sievietei dzemdībās – tā bija daļa no kopējām ikdienas zināšanām.
Dzemdību sāpes kā metaforu ebreji izmantoja jau gadsimtiem pirms Kristus, atspoguļojot to, kas, kā viņi ticēja, ir Dieva plāns Jaunas Pasaules radīšanai; veids kā Viņš uzsāks jaunu laikmetu, kurā tiesiskums un miers, žēlastība un patiesība beidzot uzplauks un nekad nebeigsies. Sākot ar lielo praviešu teikto, tika runāts par to, kā pasaulei ir jāiet caur sāpēm, kas būs vēstnesis Jaunai Radībai. Arī daudzi rakstnieki Jēzus šīs zemes dzīves laikā (kuru darbi ir saglabājušies līdz mūsdienām) runāja par Lielo Cerību tieši šādā veidā. Kā mēs to redzam visos evaņģēlijos, Jēzus uzskatīja un ticēja, ka Viņa Valstība, Viņa Misija, Viņa Vēstījums ir dievišķs līdzeklis kā šai Jaunajai Pasaulei piedzimt. Tāpēc mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka arī Viņš dažreiz izmantoja šāda veida izteiksmi.
Šis fragments evaņģēlijā sākas ar dubultu jautājumu par templi. Heroda templis (kaut arī joprojām nepabeigts Jēzus dienās) bija slavens kā skaistākā ēka visā pasaulē. Pavisam noteikti templis bija lielākā un grandiozākā struktūra simtiem kilometru rādiusā. Un tad Jēzus svinīgi pravieto, ka tas viss tiks sagrauts – tā Viņš izsaka vārdos to pašu ideju, ko jau darbībā viņš pirms nepilnas nedēļas nodemonstrēja, ceremoniāli apstādinot upurēšanas sistēmu. Mācekļi, protams, bija pārsteigti. Viņi galu galā bija tie, kuri izteica savu sajūsmu un apbrīnu par grandiozo skatu. Un tāpēc tas nav nekas nedabisks, ka viņi arī jautā – kad tad šīs Jēzus pieminētās nelaimes notiks.
Ir svarīgi paturēt prātā šo pamatjautājumu, jo daudzi cilvēki lasa Marka evaņģēlija 13.nodaļu (un arī paralēlās vietas Mateja un Lūkasa evaņģēlijos) kā fragmentu no atklāsmes tikai par “pasaules galu" (kas tas noteikti nav!). Kā mēs to redzam šeit un nākamajos divos evaņģēlija fragmentos (par kuriem plānoju runāt), Jēzus dažreiz izmanto Svēto Rakstu kosmisko valodu, lai runātu par nākotni, un tas mums reizēm rada pārliecību, ka visa nodaļa runā tikai par liela kosmiska mēroga nākotnes notikumiem. Tas arī tur ir, bet pirmā un galvenā sarunas tēma nav nekas tik grandiozs. Galvenais temats ir Jeruzalemes tempļa liktenis. No 3. līdz 13.pantā sacītais patiesībā ir sagatavošanās atbildei uz jautājumu par Tempļa nākotni. Mācekļi saprot, ka acīmredzot būs kāda grandioza katastrofa, kas izraisīs Jeruzalemes tempļa iznīcināšanu, un loģiski, ka tādā gadījumā arī Jēzus sekotājiem draud nopietnas briesmas. Sākot ar atkārtotu brīdinājumu par savu nāvi, Jēzus skaidri paredz laiku, kad Viņš vairs nebūs personiski klātesošs, lai vadītu un uzmundrinātu savus mācekļus. Viņi saskarsies ar to, ar ko Viņš pats drīzumā saskarsies – pārdzīvojumi, piekaušana, nāves draudi – tas viss būs jāpiedzīvo, ja viņi vēlēsies palikt uzticīgi. Jēzus paredz, ka Viņa mācekļi turpinās iesākto arī pēc tam, kad Viņš būs aizgājis. Viņi būs Viņa sekotāji. Un Viņš arī paredz, ka viņiem tāpēc būs jācieš.
Jēzus mācekļiem par dzemdību sāpēm bija zināms daudz vairāk nekā lielākajai daļai mūsdienu vīriešiem. Es biju klāt abu manu bērnu dzemdībās (un varētu par to runāt vēl un vēl), tomēr tā ir galējā robeža manai pieredzei šādos jautājumos. Senatnē Tuvajos Austrumos (un daudzās pasaules vietās līdz pat šai dienai) liela daļa no intīmās ģimenes dzīves bija daudz atklātāka un pieejama plašākai sabiedrībai. Toreiz ikviens zināja, ar ko nodarbojas visi pārējie; bērni auga uzzinot par dzīvi no tiešiem novērojumiem (to, ko mūsdienu bērni apgūst skatoties televīzijas pārraides). Viss par to, kā dzimst bērni – par ciešanām, kas ir jāpiedzīvo sievietei dzemdībās – tā bija daļa no kopējām ikdienas zināšanām.
Dzemdību sāpes kā metaforu ebreji izmantoja jau gadsimtiem pirms Kristus, atspoguļojot to, kas, kā viņi ticēja, ir Dieva plāns Jaunas Pasaules radīšanai; veids kā Viņš uzsāks jaunu laikmetu, kurā tiesiskums un miers, žēlastība un patiesība beidzot uzplauks un nekad nebeigsies. Sākot ar lielo praviešu teikto, tika runāts par to, kā pasaulei ir jāiet caur sāpēm, kas būs vēstnesis Jaunai Radībai. Arī daudzi rakstnieki Jēzus šīs zemes dzīves laikā (kuru darbi ir saglabājušies līdz mūsdienām) runāja par Lielo Cerību tieši šādā veidā. Kā mēs to redzam visos evaņģēlijos, Jēzus uzskatīja un ticēja, ka Viņa Valstība, Viņa Misija, Viņa Vēstījums ir dievišķs līdzeklis kā šai Jaunajai Pasaulei piedzimt. Tāpēc mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka arī Viņš dažreiz izmantoja šāda veida izteiksmi.
Šis fragments evaņģēlijā sākas ar dubultu jautājumu par templi. Heroda templis (kaut arī joprojām nepabeigts Jēzus dienās) bija slavens kā skaistākā ēka visā pasaulē. Pavisam noteikti templis bija lielākā un grandiozākā struktūra simtiem kilometru rādiusā. Un tad Jēzus svinīgi pravieto, ka tas viss tiks sagrauts – tā Viņš izsaka vārdos to pašu ideju, ko jau darbībā viņš pirms nepilnas nedēļas nodemonstrēja, ceremoniāli apstādinot upurēšanas sistēmu. Mācekļi, protams, bija pārsteigti. Viņi galu galā bija tie, kuri izteica savu sajūsmu un apbrīnu par grandiozo skatu. Un tāpēc tas nav nekas nedabisks, ka viņi arī jautā – kad tad šīs Jēzus pieminētās nelaimes notiks.
Ir svarīgi paturēt prātā šo pamatjautājumu, jo daudzi cilvēki lasa Marka evaņģēlija 13.nodaļu (un arī paralēlās vietas Mateja un Lūkasa evaņģēlijos) kā fragmentu no atklāsmes tikai par “pasaules galu" (kas tas noteikti nav!). Kā mēs to redzam šeit un nākamajos divos evaņģēlija fragmentos (par kuriem plānoju runāt), Jēzus dažreiz izmanto Svēto Rakstu kosmisko valodu, lai runātu par nākotni, un tas mums reizēm rada pārliecību, ka visa nodaļa runā tikai par liela kosmiska mēroga nākotnes notikumiem. Tas arī tur ir, bet pirmā un galvenā sarunas tēma nav nekas tik grandiozs. Galvenais temats ir Jeruzalemes tempļa liktenis. No 3. līdz 13.pantā sacītais patiesībā ir sagatavošanās atbildei uz jautājumu par Tempļa nākotni. Mācekļi saprot, ka acīmredzot būs kāda grandioza katastrofa, kas izraisīs Jeruzalemes tempļa iznīcināšanu, un loģiski, ka tādā gadījumā arī Jēzus sekotājiem draud nopietnas briesmas. Sākot ar atkārtotu brīdinājumu par savu nāvi, Jēzus skaidri paredz laiku, kad Viņš vairs nebūs personiski klātesošs, lai vadītu un uzmundrinātu savus mācekļus. Viņi saskarsies ar to, ar ko Viņš pats drīzumā saskarsies – pārdzīvojumi, piekaušana, nāves draudi – tas viss būs jāpiedzīvo, ja viņi vēlēsies palikt uzticīgi. Jēzus paredz, ka Viņa mācekļi turpinās iesākto arī pēc tam, kad Viņš būs aizgājis. Viņi būs Viņa sekotāji. Un Viņš arī paredz, ka viņiem tāpēc būs jācieš.
Tomēr viņiem nav jādomā, ka katru reizi, tiklīdz viņi dzird baumas par lielu karu iesākšanos kaut kur, tas nozīmē, ka Jeruzaleme tūlīt tiks izpostīta (mums ir jāatceras, ka, laikā bez elektroniskajiem medijiem, cilvēki bieži par karu dzirdēja tikai mēnešiem vai pat gadiem pēc tā beigām un ziņojumi bieži vien tad bija ļoti izkropļoti). Tāpat arī zemestrīces vienā vai otrā vietā nenozīmē, ka nākošajā dienā sagrūs visa Jeruzaleme. Viena no pamat-attieksmēm, kas Jēzus sekotājiem ir jāiemācās pēc Viņa aiziešanas, ir pacietība. Būs viltus mācītāji, būs biedējošas baumas un runas par dabas katastrofām visus kārdinās krist panikā. Tāpēc Kristus sekotājiem nav jāļaujas masu histērijai.
“…tas viss būs dzemdību sāpju sākums.”
Tomēr šie notikumi ir iesākums… Jēzus saka, ka pasaule tiks ar vien vairāk ierauta konvulsijās. Viņa sekotāji kādā brīdī paši nokļūs šajos sāpju krampjos, jo tāpat kā Viņš, arī Viņa sekotāji ir nosūtīti dzīvot tur, kur Dieva mērķi un šī grēku pasaule saduras viena ar otru. Protams, viņiem ir apsolīta īpaša palīdzība (rīkojums pirms laika neuztraukties, ko kurā brīdī teikt, nav domāts mācītājiem(!), bet gan tiem, kuri ir ierauti īpašās grūtībās). Brīdinājums, ka “visi jūs nicinās”, dramatiski piepildījās dažas paaudzes vēlāk, kad visā Romas impērijā kristieši tika nežēlīgi vajāti, kad visi viņus uzskatīja (viens romiešu vēsturnieks saka) kā "vispārēji netiklus" un "nāvējoši māņticīgus”. Agrās baznīcas vēsture skaidri liecina, ka visi šie brīdinājumi bija vajadzīgi.
Īpaša krīze pienāca 70.gadā (ja Dievs ļaus, mēs to kādreiz pārrunāsim sīkāk). Bet šie Jēzus brīdinājumi saviem sekotājiem ir ļoti nopietni jāuztver visiem, kuri vēlas būt dalībnieki Viņa valstībā arī šodien. Daudzi kristieši šodien tiek vajāti tikpat briesmīgi kā tas bija agrīnās baznīcas laikā. Savukārt tiem kristiešiem, kuri nav pakļauti šādām vajāšanām, bieži ir kārdinājums kļūt ciniskiem, domāt tikai par sevi, kā arī uztvert Dieva valstību kā dievbijīgu sapni.
Jēzus mums teica, ka ļoti būs nepieciešama pacietība, lai saglabātu uzticēšanos un cerību nākotnei. Mums tāpēc nevajadzētu būt pārsteigtiem, ja mēs tiekam notikumu, apstākļu un dažādu cilvēku izaicināti izmantot pacietību – šo ļoti svarīgo kristieša īpašību, kas mūsu steidzīgajā un nervozajā pasaulē bieži tiek uztverta kā nevajadzīga un nemoderna īpašība.
“…tas viss būs dzemdību sāpju sākums.”
Tomēr šie notikumi ir iesākums… Jēzus saka, ka pasaule tiks ar vien vairāk ierauta konvulsijās. Viņa sekotāji kādā brīdī paši nokļūs šajos sāpju krampjos, jo tāpat kā Viņš, arī Viņa sekotāji ir nosūtīti dzīvot tur, kur Dieva mērķi un šī grēku pasaule saduras viena ar otru. Protams, viņiem ir apsolīta īpaša palīdzība (rīkojums pirms laika neuztraukties, ko kurā brīdī teikt, nav domāts mācītājiem(!), bet gan tiem, kuri ir ierauti īpašās grūtībās). Brīdinājums, ka “visi jūs nicinās”, dramatiski piepildījās dažas paaudzes vēlāk, kad visā Romas impērijā kristieši tika nežēlīgi vajāti, kad visi viņus uzskatīja (viens romiešu vēsturnieks saka) kā "vispārēji netiklus" un "nāvējoši māņticīgus”. Agrās baznīcas vēsture skaidri liecina, ka visi šie brīdinājumi bija vajadzīgi.
Īpaša krīze pienāca 70.gadā (ja Dievs ļaus, mēs to kādreiz pārrunāsim sīkāk). Bet šie Jēzus brīdinājumi saviem sekotājiem ir ļoti nopietni jāuztver visiem, kuri vēlas būt dalībnieki Viņa valstībā arī šodien. Daudzi kristieši šodien tiek vajāti tikpat briesmīgi kā tas bija agrīnās baznīcas laikā. Savukārt tiem kristiešiem, kuri nav pakļauti šādām vajāšanām, bieži ir kārdinājums kļūt ciniskiem, domāt tikai par sevi, kā arī uztvert Dieva valstību kā dievbijīgu sapni.
Jēzus mums teica, ka ļoti būs nepieciešama pacietība, lai saglabātu uzticēšanos un cerību nākotnei. Mums tāpēc nevajadzētu būt pārsteigtiem, ja mēs tiekam notikumu, apstākļu un dažādu cilvēku izaicināti izmantot pacietību – šo ļoti svarīgo kristieša īpašību, kas mūsu steidzīgajā un nervozajā pasaulē bieži tiek uztverta kā nevajadzīga un nemoderna īpašība.
* Aizgūts no Tomasa Raita
